Es neesmu attiecību konsultants, arī nepretendēju uz tādu amatu, bet pastāstīšu, kā attālums var satuvināt divus cilvēkus. Dalīšos savā pieredzē, kā piecu mēnešu prombūtne no savas mīlestības veicina investīciju attiecībās.
Loča Portugālē – I daļa, II daļa
Uzsākot mācības augstskolā, viens no maniem mērķiem bija doties apmaiņas programmā Erasmus. Ja tev ir šaubas, vai doties, varu tev palīdzēt ar padomu: ja nedosies, tad palaidīsi garām vienreizēju dzīves pieredzi. Tādu, kuru nevarēsi iegūt. NEKAD! Man arī bija šaubas, vai doties gandrīz pusgadu uz Portugāli. Šaubu mākonis virs galvas dirnēja kopš brīža, kad iepazinu savu draudzeni.
Tas notika oktobra beigās, bet doties uz Portugāli bija paredzēts februāra sākumā. Es biju nule, kā iemīlējies, lidoju divus centimetrus virs zemes, bet attiecību laimes ekstāzi grasījās pārtraukt kaut kāds Erasmus. Katru dienu es domāju – braukt vai nebraukt. Runāju ar ģimeni un draugiem, bet visi teica, ka Erasmus pieredzi nedrīkst laist garām.
Es centos attaisnoties, ka tikko viss dzīvē ir sakārtojies, lieliskas attiecības, man nevajag nekādu pieredzi Portugālē. Visi teica: brauc. Objektīvi padomājot, sapratu, ka nevarētu sev piedot, ja neizmantotu iespēju aizbraukt mācīties Porto Universitātē.
Līdzīgi kā ar slimošanu, ja savas problēmas simptomus sāc meklēt internetā, tad no parastām iesnām viss var pāraugt plaušu karsonī. Meklēju informāciju: kā saglabāt attiecības, esot Erasmus’ā, attiecības no attāluma. Runājot ar cilvēkiem, lielākā daļa teica, ka tas nav izdarāms, tikai daži indivīdi apskaidroja, ja ļoti grib, tad visu var.
Es patiešām ļoti gribēju, tāpēc uz lapas saliku domu graudus, kurus sēt prombūtnē, lai attiecības turpinātu augt. Šāds izskatījās mūsu plāns:
- Nevajag sazināties 12 stundas dienā – Less is more!
- Tests mīlestībai.
- Vienam ar otru jāvienojas, ko sagaidīt šajā investīcijā.
- Komunicēt regulāri un kreatīvi:
– labrīt, saldus sapņus katru dienu
– foto, audio, video
- Runāt neķītri, karstasinīgas sarunas.
- Darīt lietas kopā – filmas, grāmatas, pārraides.
- Abiem sastādīt plānu:
– cik ilgi būsim šķirti?
– ko sagaidīt katrā mēnesī?
- Runāt visu atklāti, lai izrautu problēmu sakni sākumā.
- Zināt viena otra grafiku, lai varētu atbalstīt un prasīt, kā veicas ar izpildi.
- Uzturēt pozitīvu garu, ja dažreiz jūties vientuļi.
- Norunāt attālu randiņu.
- Sūtīt daudz bildes.
- Dalīties ar vismazākajiem sīkumiem, jo sāks aptrūkties par ko runāt.
- Raksturot pieskārienus.
- Rakstīt ar roku rakstītas vēstules.
- Pēc trīs mēnešiem būs smags periods, galvenais nesalūzt.
- Vismaz vienu reizi satikties klātienē – vislabāk, ja draudzene atbrauc pie manis.
- Abiem patiesi ticēt, ka viss izdosies!
Plāna salikšana uz lapas ir viens, bet otrs to piedzīvot praksē. Aizbraucot uz Porto, iesākumā es biju nelaimīgs (līdz iedzēru Sangriju), vairākas reizes dienā sazvanījos ar draudzeni, bet sirds tiešām plīsa pušu. Es zināju, ka būs grūti, bet nezināju, ka tik ļoti.
Ja iesākumā mēs video zvanā sazinājāmies vairākas reizes dienā, tad pēcāk tikai vakaros. Otrā tehnika noteikti ir efektīvāka, jo dienas gaitā ir uzņemtas jaunas ziņas ar kurām vēlies dalīties. Ja sazināšanās tiek pārspīlēta, tad sākat viens no otra nogurt un paliek garlaicīgi. Galvenais nevajag kļūt par viena otra nastu, jāturpina iesāktie darbi. Nedrīkst aizliegt kaut kur doties, jo ierobežošana ne tikai attiecībās no attāluma, bet arī klātesot ir neuzticēšanās zīme.
Ņemot vērā, ka Erasmus’ā aizbraucu viens pats, tad iesākumā nebija draugu, nebija saprašana ko darīt, kur iet. Galvenais bija kaut ko darīt, jebko, iet paskriet, braukt Porto studentu organizācijas (ESN) ekskursijās, satikt jaunus cilvēkus un veidot kontaktus. Tu sāc jaunu dzīves posmu, kas ir īss – no tavas dzīves tie ir tikai pieci mēneši. Salīdzinājumā ar dzīvi tas ir kā spļāviens jūrā, bet iegūtā pieredze ir nenovērtējami liela.
Dienas līdz satikšanai
Mēs runājām, ka obligāti būs jāsatiek vienam otrs. Iesākumā es biju plānojis atbraukt atpakaļ uz Latviju, bet studiju grafiks bija blīvs, tāpēc šāds variants atkrita. Otra iespēja bija draudzenes atbraukšana pie manis. Tomēr šaubas radīja, vai draudzenes vecāki atļaus, jo es nebiju ar viņiem iepazinies.
No malas skatoties, varētu padomāt, ka būtu neprāts laist savu meitu četru tūkstošu kilometru attālumā pie kaut kāda čala ar kuru viņa ir pazīstama vien trīsarpus mēnešus. Tomēr vecāki uzticējās gan meitai, gan man, tāpēc tika dots verbāls akcepts. Datums bija nolikts un abi bijām motivēti sagaidīt šo dienu.
Sagaidot lidostā savu draudzeni, iesākums bija neveikls, jo abi likāmies sveši. Apskāviens tāds stīvs, nezina, ko lai runā, praktiski kā pirmajā randiņā. Turpmākajās divās dienās sajūtas patiešām bija, kā tikko iepazinušies, katrs pieskāriens lika parādīties zosādai, vēderā pamodās aizmigušie tauriņi.
Draudzene viesojās desmit dienas, katra diena mums bija izplānota, ko darīsim, kur brauksim, ar ko tiksimies. Viss bija saplānots tā, lai abi iegūtu pozitīvas emocijas un injicētu mīlestības esenci. Šīs desmit dienas palidoja nemanot. Atvadīšanās lidostā bija ar pozitīvu emociju asaru, ko nācās noslaucīt ar skumjām. Līdzīgi, kā Rīgas lidostā, kad apskaujoties negribējās laist vaļā, bet dzīves pieredze sauca jaunos piedzīvojumos.
Gribi un tici
Pieci mēneši uz papīra neliekas daudz, bet Erasmus’a gadījumā laiks tipināja. Esot prombūtnē, ir jāmeklē veidi, kā iepriecināt savu draudzeni. Man paveicās ar savu radošo izpausmi un atsaucīgiem draugiem Latvijā. Ik pa laikam nosūtīju ziedus, ar roku rakstīju vēstules, messenger’ī sūtīju ziņas, kurās dalījos savās emocijās, biju atklāts.
Tomēr abiem diviem ir svarīgi gribēt un ticēt, ka viss izdosies. Būs grūti brīži, bet būs vēl laimīgāki momenti. Viegli nebūs, bet tas ir tā vērts!
Lotāra Blogs 