Paldies tev, Sniedziņ!

Tā vien šķiet, ka es viņu pazinu visu savu dzīvi. “Viņš ir nodzīvojis teju 100 gadu cilvēku gados,” sacīja veterinārs. Viņu sauca Sniedziņš, jā, tieši tāpat kā balto runci filmā “Mazais Stjuarts”. Iedvesmojoties no filmas, man kā mazam puikam bija sapnis arī kādu dienu glaudīt galvu savam Sniedziņam. Tā vienā dienā vecāki atveda mājās mazu, pūkainu, baltu persiešu kaķēnu.

Lai gan mazs un sabijies, viņš savās jaunajās mājās ieradās ar dažādām godalgām. Sniedziņš savu cēlo daiļumu bija priecējis dažādu izstāžu apmeklētājiem, piedalījies arī konkursos, kur saņēmis augstus novērtējumus. Pirmo nedēļu mūsu mājās viņš pavadīja virtuvē, lai pierastu jaunajā vidē. Šo pirmo nedēļu par to vien domāju, kā pēc skolas ātrāk tikt mājās un spēlēties ar jauno kaķēnu.

Bieži vien izspēlējām multfilmas “Toms un Džerijs” scenāriju, es biju kaķa lomā, kurš ķēra peli. Sniedziņam patika skraidīt, spēlēties ar aukliņām, īpaši pie sirds viņam gāja eglīšu bumbiņu dzenāšana pa mājas gaiteni. Viņam nācās paciest arī manas kaprīzes, kad savā istabā cēlu mājas, un viņš brīvprātīgi piespiedu kārtā bija mans vienīgais viesis.

Mūsu mājās dažreiz viesojās arī kāds suns. Sniedziņš, lai gan trīs reizes mazāks, parādīja, kurš ir saimnieks– kādam uzšāva pļauku, citam šņāca virsū. Ikdienā no viņa šādas izdarības nevarēja redzēt, bet reizēm vajadzēja parādīt, ka viņš nav nemaz tik mīļš un pūkains, kā izskatās.

Viņam patika spēlēt paslēpes, bet veids, kā Sniedziņu dabūt ārā no slēptuves bija vienkārši pasist ar dakšiņu pa stikla trauciņu. Jo tad viņš zināja būs servēts saldais ēdiens.

Pirms pieciem gadiem mūsmājas ieradās vēl viens persietis – dāma. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa aprada ar vidi un sadraudzējās ar Sniedziņu. Tagad šī redz gribēja būt saimniece un pat iepļaukāja Sniedziņu, lai gan viņš nebija bez vainas, jo dažkārt apēda dāmas saldo barību. Taču īstais mājas saimnieks, apzinoties ko izdarījis, nekad nepacēla roku pret dāmu. Reizēs, kad dāma tika ķemmēta, viņa žēlojās un Sniedziņš bija uzreiz klāt, lai aizstāvētu dāmu – ņaudēja līdzi vai ar ķepu skrāpēja kāju. Sniedziņš bija īsts džentelmenis.

Pagājušajā gadā, studējot Erasmusā Porto, mana viena no vēlmēm bija, lai Sniedziņš mani sagaidītu atpakaļ mājās. To viņš izdarīja, lai gan cienījamā vecumā, bet viņš nekad nepadevās. Arī situācijās, kad piespiedu kārtā viņam sanāca ilgi palikt mājā vienam pašam, viņš turējās kā īsts saimnieks.

Tie, kuri satika Sniedziņu, viņu atceras kā mīļu, pūkainu un cēlu kaķi. Esmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs kaķis. Kā reiz teica vieds cilvēks: “Mājdzīvnieks ir daļa no tavas dzīves, bet viņam tu esi visa dzīve.”

Paldies tev, Sniedziņ!

Ko vids farsē

Foto: theeconomist.com

Foto: theeconomist.com

Es biju viens no tiem, kurš korona vīrusu jeb oficiālā terminoloģijā Covid19 uztvēra ar skepsi un vieglu humoru. No gripas ik dienu pasaulē mirst vairāk cilvēku nekā no kaut kāda jaunizdomāta vīrusa. Tā ir tikai politiska spēle, ko Ķīna iesākusi un pārējā pasaule pavilkusies līdzi. Mirst cilvēki tikai pēc 80, kuri ikdienā nopīpē trīs cigarešu blokus.

Varētu turpināt ar argumentiem, kurus liku savai pašapziņai un sarunās ar draugiem, jo tas tāpat nav nekas liels. Līdz, ko pasaulē sāka slēgt robežas, atcelt pasākums, pārtraukt sporta līgu darbību, izsludināt ārkārtējus stāvokļus vairākās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, sapratu, ka lieta ir nopietna.

Šī var būt desmit reizes nopietnāka parādība kā ikgadēja gripa, šajā gadījumā nepalīdzēs tikai ar pūpolu pēršanu un veselību iekšā, slimību ārā. Pasaulē ir iestājusies pandēmija [Epidēmija ļoti plašā teritorijā (piemēram, vairākās valstīs, kontinentos) – tezaurs.lv], kas izplatīsies vēl plašākos mērogos. Kā minēja Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, tad šo nevar apturēt, bet ierobežot ir iespējams.

Eksperti rekomendē sociālo distancēšanos. Tomēr starp mums ir neaptēsti cilvēki, kuri dabūjuši saules dūrienu ārzemēs vai ar ausu kociņiem sēru saspieduši galvā. Ir cilvēki, kuri turpina ceļot uz augsta saslimšanas riska valstīm, staigā apkārt ar augstām temperatūrām. Ja esi viens no tiem, labāk paņemt 14 dienu paškarantīnu. Šoreiz ir jāsaprot lietas nopietnība, labāk reaģēt pārmērīgi, nevis izlikties vēsam kā pirmajam čiekuram ciemā.

Uz daudziem taviem jautājumiem par korona vīrusu atbildēs atzīts infekcijas slimību epidemioloģijas eksperts Maikls Osterholms.

 

Es arī apmeklēju veikalus, lai iepirktu mazu rezervīti, vienmēr esmu to darījis nebaltām dienām. Gaļas veikalā viena kundze prasīja veselu cūku, ko citi desmit rindā esošie cilvēki uztvēra pavisam normāli. Promo veikalā gan bija liela drūzmēšanās, cilvēki iepirka paletes ar olām, griķiem, alkoholu, bet tas nav nekas jauns, tikai citās dienās ļaužu plūsma nav tik liela.

Pasaules ekonomijai Covid19 būs kā sitiens pa olām, ko tādu savā dzīvē neesmu pieredzējis, tikai redzējis filmās. Tūrisms ir viena no nozarēm, kas dabūjusi spēcīgāko sitienu, it īpaši pašmāju aviokompānija AirBaltic, jo darbu zaudēs [400 darbinieki] vairāki stjuarti. Starp viņiem lielu daļu veido jaunieši, kas uzreiz pēc vidusskolas beigšanas piezīdās finansiāli ienesīgai profesijai.

 

Gribētos teikt, ka manis pārstāvētā žurnālistika daudz necietīs, jo šis savā ziņā ir pļaujas laiks. Var veidot saturu par korona vīrusa mijiedarbību ar tūrismu, sportu, pasākumiem un citiem apstākļiem, Man ir jautāts: ko tu darīsi, jo sporta pasākumi ir atcelti? Atbilde ir pavisam vienkārša: jābūt radošam, var veidot analītiskos rakstus, prognozes, attālinātās intervijas un cita veida saturu.

Ko es centīšos īstenot, iesaku tev darīt to pašu:

  • Pašizglītoties – izlasīt grāmatas, varbūt pat uzrakstīt grāmatu
  • Produktīvi pavadīt laiku ar sev vistuvākajiem cilvēkiem
  • Pastaigāties svaigā gaisā [es to darīšu gar Gauju]
  • Izmest liekās mantas
  • Attīstīt savu ķermeni [uztaisīt atspiedienus, presītes…]
  • Katru dienu noskatīties vienu filmu vai seriālu [ja neesi redzējis The Office, sāc to darīt tagad]
  • Ievērot higiēnu

Šie ir tikai daži ieteikumi, kurus tu vari papildināt komentāru sadaļā.

Lielākos pateicības vārdus ir pelnījuši ārstniecības nozares speciālisti, kuri riskē ar savu dzīvību, dodoties uz vīrusa izsaukumiem, glābj cilvēku dzīvības, par to saņemot kapeikas. Līdz šim valsts atbildīgās personas krīzes periodā darbu paveikuši godam, kad beigsies šis farss, pirmais darbs ir beidzot atrast risinājumu ārstu algu palielināšanai.

 

Būsim atbildīgi ne tikai pret sevi, bet arī citiem.

 

Erasmus: Piecu mēnešu attiecību investīcija

Es neesmu attiecību konsultants, arī nepretendēju uz tādu amatu, bet pastāstīšu, kā attālums var satuvināt divus cilvēkus. Dalīšos savā pieredzē, kā piecu mēnešu prombūtne no savas mīlestības veicina investīciju attiecībās.

Loča Portugālē – I daļa, II daļa

Uzsākot mācības augstskolā, viens no maniem mērķiem bija doties apmaiņas programmā Erasmus. Ja tev ir šaubas, vai doties, varu tev palīdzēt ar padomu: ja nedosies, tad palaidīsi garām vienreizēju dzīves pieredzi. Tādu, kuru nevarēsi iegūt. NEKAD! Man arī bija šaubas, vai doties gandrīz pusgadu uz Portugāli. Šaubu mākonis virs galvas dirnēja kopš brīža, kad iepazinu savu draudzeni.

Tas notika oktobra beigās, bet doties uz Portugāli bija paredzēts februāra sākumā. Es biju nule, kā iemīlējies, lidoju divus centimetrus virs zemes, bet attiecību laimes ekstāzi grasījās pārtraukt kaut kāds Erasmus. Katru dienu es domāju – braukt vai nebraukt. Runāju ar ģimeni un draugiem, bet visi teica, ka Erasmus pieredzi nedrīkst laist garām.

Es centos attaisnoties, ka tikko viss dzīvē ir sakārtojies, lieliskas attiecības, man nevajag nekādu pieredzi Portugālē. Visi teica: brauc. Objektīvi padomājot, sapratu, ka nevarētu sev piedot, ja neizmantotu iespēju aizbraukt mācīties Porto Universitātē.

Līdzīgi kā ar slimošanu, ja savas problēmas simptomus sāc meklēt internetā, tad no parastām iesnām viss var pāraugt plaušu karsonī. Meklēju informāciju: kā saglabāt attiecības, esot Erasmus’ā, attiecības no attāluma. Runājot ar cilvēkiem, lielākā daļa teica, ka tas nav izdarāms, tikai daži indivīdi apskaidroja, ja ļoti grib, tad visu var.

Es patiešām ļoti gribēju, tāpēc uz lapas saliku domu graudus, kurus sēt prombūtnē, lai attiecības turpinātu augt. Šāds izskatījās mūsu plāns:

  • Nevajag sazināties 12 stundas dienā – Less is more!
  • Tests mīlestībai.
  • Vienam ar otru jāvienojas, ko sagaidīt šajā investīcijā.
  • Komunicēt regulāri un kreatīvi:
    labrīt, saldus sapņus katru dienu
    – foto, audio, video
  • Runāt neķītri, karstasinīgas sarunas.
  • Darīt lietas kopā – filmas, grāmatas, pārraides.
  • Abiem sastādīt plānu:
    – cik ilgi būsim šķirti?
    – ko sagaidīt katrā mēnesī?
  • Runāt visu atklāti, lai izrautu problēmu sakni sākumā.
  • Zināt viena otra grafiku, lai varētu atbalstīt un prasīt, kā veicas ar izpildi.
  • Uzturēt pozitīvu garu, ja dažreiz jūties vientuļi.
  • Norunāt attālu randiņu.
  • Sūtīt daudz bildes.
  • Dalīties ar vismazākajiem sīkumiem, jo sāks aptrūkties par ko runāt.
  • Raksturot pieskārienus.
  • Rakstīt ar roku rakstītas vēstules.
  • Pēc trīs mēnešiem būs smags periods, galvenais nesalūzt.
  • Vismaz vienu reizi satikties klātienē – vislabāk, ja draudzene atbrauc pie manis.
  • Abiem patiesi ticēt, ka viss izdosies!

Plāna salikšana uz lapas ir viens, bet otrs to piedzīvot praksē. Aizbraucot uz Porto, iesākumā es biju nelaimīgs (līdz iedzēru Sangriju), vairākas reizes dienā sazvanījos ar draudzeni, bet sirds tiešām plīsa pušu. Es zināju, ka būs grūti, bet nezināju, ka tik ļoti.

Ja iesākumā mēs video zvanā sazinājāmies vairākas reizes dienā, tad pēcāk tikai vakaros. Otrā tehnika noteikti ir efektīvāka, jo dienas gaitā ir uzņemtas jaunas ziņas ar kurām vēlies dalīties. Ja sazināšanās tiek pārspīlēta, tad sākat viens no otra nogurt un paliek garlaicīgi. Galvenais nevajag kļūt par viena otra nastu, jāturpina iesāktie darbi. Nedrīkst aizliegt kaut kur doties, jo ierobežošana ne tikai attiecībās no attāluma, bet arī klātesot ir neuzticēšanās zīme.

Ņemot vērā, ka Erasmus’ā aizbraucu viens pats, tad iesākumā nebija draugu, nebija saprašana ko darīt, kur iet. Galvenais bija kaut ko darīt, jebko, iet paskriet, braukt Porto studentu organizācijas (ESN) ekskursijās, satikt jaunus cilvēkus un veidot kontaktus. Tu sāc jaunu dzīves posmu, kas ir īss – no tavas dzīves tie ir tikai pieci mēneši. Salīdzinājumā ar dzīvi tas ir kā spļāviens jūrā, bet iegūtā pieredze ir nenovērtējami liela.

Dienas līdz satikšanai

Mēs runājām, ka obligāti būs jāsatiek vienam otrs. Iesākumā es biju plānojis atbraukt atpakaļ uz Latviju, bet studiju grafiks bija blīvs, tāpēc šāds variants atkrita. Otra iespēja bija draudzenes atbraukšana pie manis. Tomēr šaubas radīja, vai draudzenes vecāki atļaus, jo es nebiju ar viņiem iepazinies.

No malas skatoties, varētu padomāt, ka būtu neprāts laist savu meitu četru tūkstošu kilometru attālumā pie kaut kāda čala ar kuru viņa ir pazīstama vien trīsarpus mēnešus. Tomēr vecāki uzticējās gan meitai, gan man, tāpēc tika dots verbāls akcepts. Datums bija nolikts un abi bijām motivēti sagaidīt šo dienu.

Sagaidot lidostā savu draudzeni, iesākums bija neveikls, jo abi likāmies sveši. Apskāviens tāds stīvs, nezina, ko lai runā, praktiski kā pirmajā randiņā. Turpmākajās divās dienās sajūtas patiešām bija, kā tikko iepazinušies, katrs pieskāriens lika parādīties zosādai, vēderā pamodās aizmigušie tauriņi.

Draudzene viesojās desmit dienas, katra diena mums bija izplānota, ko darīsim, kur brauksim, ar ko tiksimies. Viss bija saplānots tā, lai abi iegūtu pozitīvas emocijas un injicētu mīlestības esenci. Šīs desmit dienas palidoja nemanot. Atvadīšanās lidostā bija ar pozitīvu emociju asaru, ko nācās noslaucīt ar skumjām. Līdzīgi, kā Rīgas lidostā, kad apskaujoties negribējās laist vaļā, bet dzīves pieredze sauca jaunos piedzīvojumos.

Gribi un tici

Pieci mēneši uz papīra neliekas daudz, bet Erasmus’a gadījumā laiks tipināja. Esot prombūtnē, ir jāmeklē veidi, kā iepriecināt savu draudzeni. Man paveicās ar savu radošo izpausmi un atsaucīgiem draugiem Latvijā. Ik pa laikam nosūtīju ziedus, ar roku rakstīju vēstules, messenger’ī sūtīju ziņas, kurās dalījos savās emocijās, biju atklāts.

Tomēr abiem diviem ir svarīgi gribēt un ticēt, ka viss izdosies. Būs grūti brīži, bet būs vēl laimīgāki momenti. Viegli nebūs, bet tas ir tā vērts!

Video: Loča Portugālē II

Erasmus studiju ietvaros Portugālē dzīvoju jau vienu mēnesi. Silta vide saulē, bet auksta ēnā, paiet laiks, kamēr aprod ar vietējo mentalitāti, jo portugāļi ir nesteidzīgi. Šajā reizē parādīšu pasākumus un ekspedīciju, kurā piedalījos. Noslēgumā ievedīšu arī savos apartamentos, tāpēc jūties brīvi un skaties uzmanīgi👀

Pirmā epizode – https://lotars.wordpress.com/2019/03/04/video-loca-portugale-i/