Kambala: Ja es nožēlotu savas kļūdas, tad nekad nebūtu izgājis boksa ringā

Intervija ar Kasparu Kambalu notika 2014. gada jūlijā, bet aktualitātes ziņā garadarbs nav novecojis. Kāpēc turēju tik ilgi sveci zem pūra? Iesākumā interviju gribēju pārdot kādam medijam, bet neviens lielu atsaucību neizrādīja, tāpēc nogaidīju…četrarpus gadus. Laika ritenī pazudusi kopīgā bilde ar Kambalu un sarunas video, bet atšifrētais materiāls pacietīgi gulēja ārējā cietajā diskā.

Ciets bija arī Kaspars Kambala intervijas dienā, jo par sarunu viņš bija aizmirsis un nokavēja pusotru stundu. Satraukums, gaidot lielo vīru kāpinājās, bet simts gramus pirms šīs intervijas gan neiedzēru. Izrunājām karjeras līkločus caur basketbola laukumu un boksa ringu, diskvalifikācijas sekas, kļūdu nožēlošanu, iesaistīšanos politikā un citas tēmas. Atsēdies ērtāk un palasi, ko tad mēs ar Kambalu pirms laika saulainā vasaras dienā pārrunājām.

Mīļākā filma: Casino

TOP 3 treneri: 1. Oktais Mahmudi 2. Armands Krauliņš 3. Alvis Eglītis

Hobijs: Šahs

Dzīves moto: Less is more

– Vasara rit pilnā sparā. Kā šis gada karstākais periods tev atšķiras no citiem gadiem?

– Atšķiras tā, ka šovasar es daudz laika pavadīju Latvijā. Tik ilgu laiku neesmu pavadījis mājās, tikai, kad bija izlase. Apceļot un apbraukāt Latviju man nav bijis laika. Tagad esmu sācis trenēties.

– Kad tev parādījās pirmā mīlestība pret basketbolu? Tas bija uzreiz, kad iegāji sporta zālē un rokās tev bija basketbola bumba ar vienu mērķi – grozs?

– Tas bija uzreiz, jo visi man apkārt vienmēr ir spēlējuši basketbolu.

– Ir bijušas situācijas, kad pie pirmajām lielajām grūtībām gribas mest mieru basketbolam?

– Nē, tā nav bijis, kad negribas spēlēt. Bijuši momenti, kad liekas, kāpēc vispār es to daru. It sevišķi, kad pirmo reizi aizbraucu uz ASV – biju tālu no mājām, cita vide. Vairāk domas raisījās ap to, kāpēc atdodu visu sevi basketbolam.

– Pirmos profesionālā basketbolista soļus tu spēri Valtera skolā?

– Domāju, jā. Pirmā profesionālā komanda bija Rīgas Laiks. Tas nebija Valtera skolā, bet komandas bija saistītas.

– Un tad Kaspars Kambala ieraudzīja basketbolu no cita skatupunkta.

– Likās, ka būs ļoti grūti. Domāju, kā var uztrenēties tik spēcīgi kā tie lielie. Niknums un gribēšana bija izaugt labākam nekā visi pieaugušie. Ar dažiem man sanāca pēc tam spēlēt kopā. Vienā vasarā trenējos ar Uvi [Helmani], Robčiku [Roberts Štelmahers], Edgaru Šnepu, Andreju Bondarenko, Igoru Meļņiku, brāļiem Migliniekiem un citiem tā laika kulta spēlētājiem. Tagad daži no viņiem ir labi treneri.

– Paliekot Latvijā, tev būtu bijusi iespēja izveidot karjeru, kāda tev tā bija līdz šim?

– Tanī laikā viss bija citādāk. Tikko sāka parādīties internets, bet tas viss bija tikai pirmajās stadijās. To laiku nevar salīdzināt ar mūsdienām.

– Dodoties pāri okeānam noteikti arī tavs sapnis bija NBA.

– Protams.

– Kad biji ASV un NBA bija rokas stiepiena attālumā, mainījās viedoklis par šo līgu un sapņu aprisēm?

– Sapratu, ka nav viegli tur tikt. Gribēšana un sapnis nemainījās. Kad spēlēju koledžā, mērķis visu laiku bija tikai viens – NBA.

– Tomēr tuvāk par vasaras līgu tu savam sapnim nepietuvojies. Grāmatā arī atklāji, lai arī tu spēlē vasaras līgā, tas nenozīmē pilnīgi neko. Lielākoties tevi uzaicina tikai, lai aizpildītu trūkstošās vietas.

– Tas nenozīmē neko, ka tu tur esi. Daudzās komandās viņi tevi paņem vasaras līgā un ieliek sastāvā tikai, lai aizpildītu vietu. Viņi jau sen ir izdomājuši un zina, kuri pozīcijas spēlētāji ir vajadzīgi. Tu tur esi tikai, lai komanda varētu spēlēt.

– Pēdējos gados latvieši bieži tiek aicināti uz vasaras nometnēm. Vai visa šī specifika vēl joprojām nav mainījusies?

– Nedomāju. Tāpat tur spēlē jaunie nodraftētie varbūt kāds tiek paņemts, jo tajā komandā jau ir spēlējis un tiek iespēlēts ar partneriem. Man tieši bija tāds moments, kad pirmajā gadā mani uzaicināja Memfisas “Grizzlies”. Viņi man sacīja, ka patīk, kā es spēlēju, bet manā pozīcijā nebija brīva vieta. Nākamajos gados, kad braucu, tad jau es biju sevi labi parādījis Eiropā. Aģents teica, kāpēc, lai neaizbrauktu, vasarā patrenēties, neko nezaudēšu.

– Varētu teikt, ka tu NBA netiki sava rakstura pēc?

– Nē, tā es neuzskatu. Man bija iespējas tikt, bet tad jau es spēlēju Madrides „Real”, biju iemetis Eirolīgas rekordu vienā spēlē. Aģents teica, ka varētu sameklēt līgumu par piecas reizes zemāku summu kā Spānijā. Tad jau es vairs negribēju. Eiropā biju liela zvaigzne, ASV tik liela mēroga zvaigzne es nebūtu bijis. Negribēju vienkārši tikt un atzīmēt ar ķeksīti, ka mērķis ir izdevies.

– Pēc aizvadītiem gadiem ASV, spēlējot vidusskolā un koledžā, sekoja seši ļoti veiksmīgi gadi Eiropā.

– Jā tā bija. Uzskatu, ka visveiksmīgākā sezona man bija Stambulas “Efes Pilsen”. Tāpēc, ka treneris Oktais Mahmudi mani prata izmantot un deva spēlēt.

– Kā atšķīrās Eirolīga no ASV pavadītā laika – treneri, spēlētāji, mentalitāte?

– Kad spēlēju universitātē, es biju daudz jaunāks un nepieredzējis. Eirolīgā daudz nopietnāk trenējās, vismaz divas reizes dienā. NBA ir daudz spēles, tāpēc viņiem nesanāk vairāk trenēties. Spēlētāji tam visam pieiet individuālāk, bet komandas treniņi kā tādi viņiem ir maz. Eiropā ir rīta un vakara treniņš – divreiz dienā. Cik zinu, NBA vakarā tu atbrauc uz pilsētu un esi brīvs. Tev nav ne ar vienu jāēd kopā un nav jābūt ar komandu. Pats vari darīt, ko gribi. Jābūt tikai uz autobusu no rīta, kad jādodas uz treniņu.

– Vai tu dzīvē bieži nožēlo savas kļūdas un paviršības. Piemēram, diskvalifikāciju?

– Ja es to nožēlotu, tad nekad nebūtu izgājis boksa ringā. Dzīvē viss notiek, kam jānotiek. Protams, tu centies domāt par savām kļūdām un mācīties no tām. Ja tu kaut ko nožēlo, tad tu dzīvo pagātnē, tas tev visu laiku vilksies līdzi. Nākotnē tev būs pāri ēna. Guvu daudz dažādas mācības, ka nodarbojoties ar sportu, nevajag riskēt, jo var daudz pazaudēt.

– Pēc diskvalifikācijas saņemšanas bokss tavā dzīvē nāca kā balta lapa, kuru tu varēji krāsot visādās krāsās.

– Pirms tam biju mazliet trenējies boksā. Pienāca cits dzīves posms. No sākuma treniņos nesapratu neko. Ļoti daudz likos iekšā un trenējos, visam piegāju nopietni.

– Ko draugi teica par tavu jauno nodarbi?

– Viņi teica, ka esmu traks un tas nav iespējams. Es biju to iedomājies un darīju.

– Pēc boksa terminoloģijas abas rokas tev bija klasificētas kā aukstie ieroči. Vai šis likums vēl joprojām ir spēkā?

– Tad, kad tu esi profesionāls bokseris, tad jā. Tavi pirkstu nospiedumi tiek federāli reģistrēti. Kad beidzu nodarboties ar boksu, viss atgriezās vecajās sliedēs.

– Divi diskvalifikācijā pavadītie gadi pagāja ātri?

– Es teiktu, ka pagāja diezgan ātri, jo visu laiku boksējos, biju iekšā treniņos. Ja es nebūtu neko darījis, tad tas viss vilktos. Pamatīgi trenējos, divas reizes dienā, izņemot sestdienas un svētdienas. Tā kā tas laiks paskrēja nemanot. Sanāca 12 treniņi nedēļā un apmēram 50 treniņi mēnesī. Daudz vairāk nekā basketbolā.

– Kā atšķīrās boksa cīņa no basketbola spēles? Skatītāji tie paši, atkal uzmanības centrā esi tu, sviedri līst aumaļām.

– Atšķīrās ar to, ja basketbolā pielaid kļūdu, tev var iemest divus punktus vai iedod sodu. Toties, ja boksā tu pielaid kļūdu ir iespēja, ka tevi var izslēgt. Tā ir vislielākā atšķirība.

– Boksā pavadītais laiks tev dzīvei deva kādu atziņu vai papildu stimulu?

– Spēlējot basketbolu, zināju, ka esmu spēcīgs, viens no labākajiem spēlētājiem Eiropā, bet nebiju pārliecināts. Pēc boksa sapratu, kad biju izcīnījis visu ar savām dūrēm, tad man bija pārliecība. Sapratu, ja dzīvē gribu kaut ko izdarīt, tad visu var. Basketbolā viss, lielākoties, man nāca viegli, bet boksā – nē. Boksā sapratu, kā var iegūt pašpārliecinātību. Basketbolu es sāku spēlēt no bērnības, bet boksam pievērsos tikai 28 gados.

– Tas ir diezgan unikāli. Cilvēks, kuram nekad dzīvē nav bijusi liela saskarsme ar boksu, pēkšņi 28 gados kļūst par profesionālu bokseri. Vēl pie tam ringā, nezaudējot nevienu cīņu.

– Īstenībā, jā, tas ir fenomens. Es biju ne tikai profesionāls basketbolists, bet arī profesionāls bokseris. Divos sportos esmu bijis visaugstākajā līmenī. Boksā nezaudēju nevienu cīņu, tas ir apbrīnojami.

– Apvienot šos divus sporta veidus nebūtu reāli, arī, ja bokss paliktu amatiera līmenī?

– Ja boksētos visu laiku un ietu basketbolā kā amatieris, tad būtu vieglāk. Tāpat tas nav reāli, jo ir jātrenējas. Varētu no rīta aiziet uz boksa treniņu, vakarā – basketbola. Tad basketbolā varētu trenēties tikai vienreiz vai divreiz nedēļā. Fiziskā sagatavotība būtu, lai varētu spēlēt, bet laiks nebūtu individuālai meistarībai.

– Boksā biji spēris pirmos veiksmīgos soļus, kad visu meti pie malas, lai atkal mestos basketbola laukumā. Varbūt labāk vajadzēja palikt boksā un turpināt profesionālo karjeru ar boksa cimdiem rokā, nevis basketbola bumbu?

– Ja es boksā neizsistos, lai varētu būt tādā līmenī kā pirms tam basketbolā bija jāizlemj, ko darīt. Tajā laikā es arī šķīros un pieņēmu lēmumu par labu basketbolam.

– Pirms pāris gadiem tevi uz cīņu izaicināja pat Raitis Ivanāns, bet ringā nedevāties.

– Viņš mani neizaicināja, kā te Latvijā rakstīja. Mūs gribēja salikt kopā viens sponsors, tad mēs abi domājām. Es piekritu, bet viņš laikam nevēlējās.

– Tu tagad ļautos tādam izaicinājumam?

– Tas viss ir atkarīgs no izaicinājuma rakstura. Jābūt arī loģiski domājošam, vai pretinieks ir tavos spēkos, ja būtu līdzīgi, tad būtu interesanti. Ja oponents ir daudz meistarīgāks un labāks, tad būtu negudri ļauties cīņai.

– Pēc boksera karjeras tev turpinājās basketbolista karjera. Kā tā atšķīrās no pirms diskvalifikācijas perioda?

– Pēc tam vairāk netiku nevienā Eirolīgas klubā, jo nebiju spēlējis. Biju arī tāda kā melnā aita, neviens negribēja riskēt. Vasarā pēc boksa aizgāju uz pāris treniņiem pie sava bijušā trenera Valda Veltera VEFā. Pēc tam trenējos ASK, un bija domāts, ka spēlēšu pie viņiem, kad komanda izjuka, meklēju citus variantus.

– Valdis Valters tevi aicināja pēc tam atpakaļ uz VEF parakstīt līgumu?

– Tanī laikā viņi vēl tikai sāka veidoties. 2010. gadā pēc Krasnojarskas bija runa ar VEF, bet neaizgāju, jo tika dots ļoti īss periods, lai apdomātos. Domāju, ka būs liels piedāvājums no Ķīnas, bet nepaņēma.

– Tev bija mainījies skatījums uz basketbolu pēc boksa ringā pavadītā laika?

– Īpaši mainījies nebija.

– Skatoties komandas, kurās tu esi spēlējis lielākoties, figurē Turcijas karoga krāsas. Iegaršojušies turku kebabi?

– Domāju, ka Turcijā man ir vārds un labi pazīst. Man pašam Turcija pati par sevi patīk, bija vienmēr viegli tur atgriezties.

– Basketbolista karjera tev ir iegājusi beigu fāzē, esi apsvēris domu, kur noslēgsi karjeru – Latvijā vai varbūt Turcijā?

– Teikšu atklāti, vēl īsti neesmu par to domājis. Es esmu piedomājis pie šī jautājuma, bet atbildi neesmu saņēmis. Neviena Latvijas komanda interesi arī nav izrādījusi.

– Varbūt atkal pievērsīsies boksam pēc basketbolista karjeras beigām?

– Vasarā pāris reizes aizeju pasist pa boksa maisu, bet nopietni neatgriezīšos.

– Kaspara Kambalas basketbola skola kādreiz tiks atvērta?

– Laiks rādīs, un Dievs to tikai zina (smejas). Nekad nesaki nekad. Es tagad ar savu turku aģentu runāju, un viņš grib, lai es strādāju Turcijā. Tieši attīstot jaunos spēlētājus, tad redzēs.

– Sportistiem traucēklis bieži vien ir apkārtējie vilinājumi – azartspēles, alkohols, uzdzīve. Tu varētu būt viens no tiem izņēmumiem, kuram tas vispār netraucēja koncentrēties uz savu darbu.

– Kādu brīdi man izdevās gan labi atpūsties, gan labi spēlēt basketbolu. Tāpat ilglaicīgi es to neieteiktu, jo var sekot tieši mans gadījums – diskvalifikācija. Pagaidām vēl nejūtu sekas, bet, ja uz vecumu nepiebremzēšu, tad var palikt grūtāk.

– Seko Latvijas basketbola izlases gatavošanās posmam pirms gaidāmā Eiropas čempionāta kvalifikācijas posma?  

– Teikšu atklāti, īpaši neesmu sekojis līdzi. Kaut kur skatos, kāds spēlē, bet izlasei nesekoju.

– Pēc 2009. gada Latvijas Basketbola savienība ir kontaktējusies ar tevi?

– Pēc tam vispār nekādu interesi nav izrādījusi.

– Kā vari raksturot tusētāju paaudzes iespēto 2009. gadā?  

– Bija moto – „Visu vai neko”, tajā laikā sanāca neko. Domāju, ka tas bija diezgan spēcīgs moto. Ja es būtu pie teikšanas, tad saukli liktu citādāku. Cilvēki padomāja, ka mēs neko neizdarījām. Protams, varējām nospēlēt labāk, kā sanāca, tā sanāca.

– Šis moto jums bija par smagu?

– Domāju, ka tas bija pārāk bravūrīgs sauklis. Likās, ka mēs visi esam tautas ienaidnieki. Tomēr pēc tam neatceros, kad izlase būtu tālāk aizgājusi, kā mēs aizgājām.

– Tā bija spēcīgākā izlase, kurā tu biji spēlējis?

– Man liekas, ka spēcīgākā izlase, kur esmu spēlējis bija tad, kad mēs uzvarējām Lietuvu un tikām tālāk. Tas bija 2001. gadā, Turcijā, kad izcīnījām astoto vietu. Tā bija visspēcīgākā, jo bija saliedēta.

– Uz izlasi vienmēr devies no labākās sirdsapziņas vai arī kādreiz ar piespiešanos?

– Man nekad tā nav bijis, ar piespiešanos. Tad, kad bija kādas domstarpības vai viedokļi nesakrita, tad arī nespēlēju. Vienmēr brīvprātīgi.

– Tev ir lepnums par savu valsti?

– Noteikti, kā nekā man uz labās rokas ir uztetovēts Latvijas karogs. Protams, es domāju, ka Latvijas vārdu es esmu nesis tālu pasaulē. Sākot no vidusskolas un arī spēlējot universitātē. Kad jautāja, no kurienes esi, tad parasti atbilde bija štats vai vidusskola, bet es teicu, ka esmu no Latvijas. Arī, spēlējot vidusskolā, teicu, lai raksta, ka esmu latvietis.

– Mūsdienās, dažreiz, jaunie sportisti atsaka palīdzēt izlasei līgumu dēļ, jo baidās gūt traumas. Tādējādi karjera var mainīties, vai tas ir pieņemami, ka sportisti atsaka savas valsts izlasei?

– Es pats arī esmu reiz atteicis izlasei, bet tas vairāk bija tāpēc, ka konfliktēju ar treneri. Protams, ja var spēlēt, tad ir jāpārstāv izlase.

– Seko līdzi latviešu basketbolistiem pasaulē?

– Laiku pa laikam tviterī kaut ko apskatos. Ja kāda informācija izlec, tad arī izlasu. Esmu ievērojies Kristapu Porziņģi, viņš varētu būt interesants spēlētājs, ja ar viņu strādātu. Kādreiz vairāk sekoju Ventspilij, kad tur spēlēja Sančo [Sandis Valters].

– Lai gan tu nepavadi daudz laika Latvijā, vai kāda politiskā partija tevi ir uzrunājusi, lai pievienotos viņiem?

– Nē (smejas). Pašlaik nebūtu gatavs doties politikā.

– Pēc karjeras beigām sportistam būtu vērtīgi saistīt arī turpmāko dzīvi ar sportu?

– Tas ir atkarīgs no cilvēka, ja negribas, tad, protams, nē, bet ja ir vēlme, tad viennozīmīgi jā. Ļoti labi, ja sportists savu pieredzi turpina ieguldīt. Citiem toties tas ir apnicis, un viņi grib atpūsties.

– Kāpēc izlēmi izveidot savu grāmatu?

– Es par to biju kādreiz domājis, varbūt būtu cilvēkiem interesanti. Armands Puče izteica tādu ideju, tam uzreiz piekritu. Runājām caur skaipu, kādas 25 sesijas pa četrām stundām un pamazām likām kopā grāmatu. Izvēlējāmies noteiktu tēmu un par to runājām. Viņš, klausoties uzreiz, pierakstīja. Uzdeva man jautājumus un es vienkārši stāstīju.

– Bija emocionāli vēlreiz pāriet pāri visiem notikumiem?

– Jā, bija ļoti emocionāli.

– Kāds ir tavs plāns, kur tu gribētu būt pēc pieciem gadiem?

– Es gribētu būt kādā nostūrī, kur ir pludmale ar baltām smiltīm. Sēdēt, atpūsties un domāt par nākotni.

Četrarpus gadu laikā ir notikušas pārmaiņas, bet Kaspara dzīves stāsts turpina būt aktuāls un viņa izvirzītie pieņēmumi apstiprinājušies. Politikā nav iesaistījies, lai gan pavīdēja runas, ka 13. Saeimas vēlēšanās Kambala startēs no “Kam pieder valsts” partijas saraksta. Ar Kristapu Porziņģi strādājuši tikai labi speciālisti un basketbolists pārstāv NBA komandu Ņujorkas “Knicks”. Pats Kaspars nesen piedzīvoja debiju aktiera lomā latviešu filmā “Homo Novus”, izšķīries no draudzenes un vismaz pagaidām basketbolu nespēlē.

Advertisements

Ko Tu labu esi izdarījis Latvijas labā?

Vienu sestdienu sanāca ar brālēnu aizbraukt pie Siguldas omes, lai palīdzētu rudens darbos. Dārza malā bija savesti mēsli, mums vajadzēja tos izvadāt, lai krūmi un koki uzņemtu savu dopinga devu. Sacīts darīts, pāris stundās izvadājām 1/3 no mēslu kaudzes. Fekāliju čupa tāda branga, tāpēc sanāca pamatīgi iesvīst.

Dienu iepriekš piektdienā pie gandrīz deviņu tūkstošu skatītāju pilnām tribīnēm, Rīgas “Dinamo” zaudēja Krišjāņa Rēdliha pārstāvētajai Pekinas “Kunlun Red Stars” komandai. Pirms tās spēles vairākiem galvaspilsētas uzņēmumiem bija izdalītas brīvbiļetes, lai jau tauta iet skatīties hokeju. “Dinamo” tajā vakarā pagarināja savu zaudējumu taku (1:3) līdz sešām spēlēm, bet cilvēkiem šogad ir lielāka interese par komandu, jo bija veiksmīgs sezonas sākums un rādītais hokejs ir solīds.

Linusa Videla un Metjū Majones grupas biedrs sagādāja šovu spēles beigās, kad dūres laukuma centrā izvicināja krievs Dmitrijs Šuļeņins. Sestdienā savu Twitter ierakstu veica Valdis Valters:

 

 

Nekāds izglītojošais saturs šajā reizē nav, bet vari mazliet iesmiet par mana tvīta interpretējumu televīzijā.

 

Šeit domas tiek paustas brīžos, kad darbi vilina savos labirintos.

Astoņās dienā nolaivot Gauju (II daļa)

Otrā daļa ekspedīcijas Gauja 8 stāstu ciklam, ekspedīcija noslēdzās jau pirms diviem mēnešiem. No atmiņas nu jau mazliet ar grūtībām velku notikumus, kuri risinājās ekspedīcijas gaitā. Ar pirmo daļu vari iepazīties ŠEIT. Filma Gauja 8 taps pēc nenoteikta laika, viena mēneša ietvaros.

Saucamajā sūdupītē jau pirmie metri bija ar augstām zālēm virs un zem ūdens, es atrados laivas priekšgalā, pēc pirmajiem metriem jau biju sapīts zirnekļu tīklos. Man kā galvenajam zāļlauzējam bija jānes tas upuris, lai gan tas bija pūdeļa pirdiens, salīdzinājumā ar to, kas mūs sagaidīja turpinājumā.

No atmiņas bloka liela daļa ekspedīcijas ainu ir izbalējušas, tāpēc nākas tās atminēties ar mūsu Facebook tiešraides ierakstiem. Noskatoties pirmo video, pilnībā atgaisa atmiņā tās sajūtas, kad pirmā nakts [uz rīta pusi] bija stindzinoši auksta. Pirmajā dienā mēs cēlāmies piecos no rīta, kad migla staigāja pa zemes virsu, un iekšējo drebuli bija grūti apstādināt. Tomēr silta putra krāsnij piemet papildu ogles, ja brokastis kārtīgi nepaēdām, kas gadījās diezgan bieži, tad fiziskais un mentālais stāvoklis bija šķidrs.

Mēs rēķinājām, ka pirmās trīs dienas būs adaptācijas laiks Gaujas upē, realitātē katra diena bija pielāgošanās jauniem apstākļiem. Pirmajā dienā mēs daudz stūmām laivu, arī otrajā pietiekami, bet kopumā katru dienu nācās stumt laivu. Vienu gan mēs bijām piekodinājuši viens otram ekspedīcijas sākumā, ka laiva nedrīkst apgāzties, jo mūsu gadījumā tā būtu kā avārija ar mašīnu – visas mantas un paši būtu slapji.

Gaujā kopā atrodas deviņi HESi, mums nācās šķērsot septiņus. Visspilgtāk atmiņā palicis Variņu HES, kas mūsu ekspedīcijā bija pirmais no septiņiem. Tāpat bija jāpārvar pāris dzirnavas, bet grūtības pakāpē tās bija vieglākas. No visām stacijām Variņos mēs pavadījām visilgāko laiku, jo mazliet uzēdām, es nopeldēju, Kristers makšķerēja, un mūs apciemoja divi vietējā ciema pipari, gadi ap 60. Vecās Audi A80 markas mašīnas šoferis izskatījās veselīgi skaidrs, savukārt viņa draugs, kuram līdzi bija mazs suns, bija brīvdienīgā švinkulī. Tie ar mums gari plaši izrunājās, pastāstīja par skatuvi, kas agrāk atradusies vienā no Variņu HESa pusēm un kā tur griezti danči. Pēc īsas peldes vīri devās mājup, mēs pārnesām mantas stacijas otrā pusē un turpinājām ceļu.

Dienas gaišo daļu noslēdzām “Lācītēs”, kur agrāk slējās lepns brīvās atpūtas komplekss ar restorānu, naktsmājām, sporta laukumiem un citām iespējām. Mums nebija, par ko sūdzēties, jo nojumīti atradām un pagatavojām vakariņas. Vēderi bija diezgan patukši, jo kuņģis vēl nebija sarāvies ekspedīcijas režīmā.

Pagulējām vien nieka divas stundas, pēc kā sekoja pirmais nakts brauciens. Organisms bija kaujinieciskā gatavībā, lai gan pieņēmumi galvā jau veica savus īssavienojumus, jo ceļš solījās būt pārbaudījumiem pilns. Ieslidinājuši laivu ūdenī pirmie aira vilcieni bija cerību pilni, bet uzreiz aiz neliela līkuma sekoja akmeņu krāvums jeb krācītes. Garajā ekipējumā saģērbušies kāpām ārā no laivas, bet atkal vēl viens pārsteigums – krācītes lielas, un izskalotās bedres starp akmeņiem diezgan dziļas, lai varētu iesmelt gumijniekā ūdeni. Te pēkšņi sāk riet suns, un vienīgais, kas mūs apspīd tumšajā naktī ir daudz zvaigžņu.

Ceļu turpinājām diezgan raitā tempā, ar īpaši atplēstu muti vērojām zvaigznes, jo tāds zvaigžņu kopums nebija pat Latvijas Televīzijas Jaungada ballē.

Rīta saulei pamazām tipinot pa zemes virsu, uznāca diezgan liels nogurums, visu nakti bijām koncentrējušies uz ceļu un kāpuši ārā no laivas, lai no sekluma aizstumtu līdz dziļākai vietai. Vienā brīdī Kristers pateica, ka centīsies mazliet pagulēt, kādas trīs minūtes sanāca, līdz laivas pakaļgals atdūrās pret kādu zaru. Nolēmām, ka jāstājas malā, jo abiem gribas gulēt. Labais krasts bija augstāks par kreiso, tur varēja redzēt pat sauli. Pārsteigums bija brīdī, kad abi izlīdām trīs metru augstā, stāvā paaugstinājumā, kur valdīja silts gaiss. Nogājām lejā pēc mantām, pēcāk uzvilkām arī laivu, kamēr gāju iestādīt priedes zaru, Kristers iekurināja ugunskuru. Katrs ielīdām savā guļammaisā un ātri vien aizmigām. Pāris stundas pagulējām līdz brīdim, kad saule karsēja sejas vaigus un guļammaisā prasījās pēc vēja. Rausāmies augšā, mazliet uzkodām riekstiņus, laivu nolaidām lejā, mantas salikām un aidā Gaujiņā. Kļūda bija tāda, ka nepaēdām kārtīgas brokastis, to varēja izjust dienā ar ātrāku spēku izsīkumu.

Diena bija diezgan saulaina, un ceļš raisījās pozitīvā gultnē, daudzkārt tāpat nācās stumt laivu, jo ūdens līmenis spītīgi zems. Lejasciemā mēs noslēdzām dienas distanci, otrās dienas gaišais posms bija mierīgs un bez lieliem starpgadījumiem, ja vērā neņem trīs HESus. Lejasciemā piestājām laivotājiem paredzētā vietā, kamēr Kristers steigšus gāja uz veikalu, es tikmēr lēnā garā visu saliku pa vietām. Ūdens bija silts, tāpēc mēģināju nopeldēties, sanāca tikai apslapināties. Nakti pārlaidu uz savāktajiem salmiem, Lācītēs siens bija vairāk, bet vienmēr nevar būt ekstras.

Arī dabas plāns ne vienmēr sakrīt ar cilvēka izvirzītajām hipotēzēm, jo rītam iestājoties, secinājām, ka pa nakti Gaujā atkal krities ūdens līmenis. Šī bija diena, kurā Lielais Pēteris mūs iepazīstināja ar savu plānu, ambīcijas nolikām malā, jo tās bija liekas. Dienu iesākām salīdzinoši raiti, satikām mūsu ekspedīcijas jaunos ceļabiedrus – pīles. Pirmajā dienas daļā laiva slīdēja kā nazis ar vieglu glāstu virs sviesta kluča, bet ap pusdienlaiku debesis sāka apmākties.

Laika prognozes neskatījāmies, bet rādījās, ka būs neliels lietus līdzīgi kā dienu iepriekš. Pāris piles pārvērtās daudz lāsēs, kad lietus sāka pieņemties spēkā, piestājām pie Vidagas estrādes, kur uznesām arī laivu. Intereses pēc paskatījāmies, kādus tad sola laikapstākļus turpmākajās dienās. Šajā brīdī dūša mazliet sametās, jo saules vietā rādījās pilnīgs pretstats, spēcīgs lietus un dažkārt zibens. Kamēr Kristers aizgāja uz veikalu, es ar vilšanās balsi zvanīju tētim un saku: “Nu re, visu ekspedīcijas laiku rāda lietu. Mums nav telts, drēbes slapjas, mazliet nosalis, šādā braucienā tak var saslimt, ja tā turpināsies.”

“Paskaties uz valsti, kuru mums izcīnīja Latvijas brīvības cīnītāji. Viņiem apstākļi bija krietni bēdīgāki, tāpēc redzēsimies Carnikavā pēc piecām dienām,” sacīja mans tētis. Cerību zvans bija tikai ar vienu domu, lai saņemtu apstiprinājumu, ka misiju var noslēgt priekšlaicīgi. Mūsu katrs, mans un Kristera, ģenerālis ielika mūs pareizās domu sliedēs, tāpēc ilgi laiku nevilcinājām. Līdām atpakaļ laivā un turpinājām ceļu.

Pēc divām stundām, kad šķērsojām Pleskavas šoseju zem tilta, lietus intensīvi atstrādāja vasaras sausās dienas. Piestājām kempingā “Zvejnieki”. Pie mums atnāca saimnieka sieva, ar kuru pārmijām pāris vārdus, situācija sirreāli vienkārša – mums nekā nav. Atnākot mājas saimniekam Valteram Sīpolam, bilde kļuva skaidrāka, ka telti varēs aizlienēt un uzsliet blakus šķūnim. Mūs vēl ielaida iekšā pirtī nedaudz pasildīties, kamēr tā kūrās kādai atpūtnieku grupai. No siltuma izlienot, lietus turpināja līt, bet lēciens Gaujā mazliet atsvaidzināja. Pārģērbjoties siltākās drēbēs, iegājām mājā, kur mūs pabaroja un sasildīja. Pirms gulētiešanas teltī valdīja neziņas mākonis. Viss pārbaudījumiem pilnā dienā bija nokārtojies, bet kas sagaida tālāk?

Nākamās dienas brokastis paēdām mājā, savācām mantas un slidinājām laivu Gaujā. Laikapstākļi bija pierimuši, bet gaisā tāpat smaržoja pēc gāziena. Pēc nepilnas stundas, skaidrās debesis pāršalca tumši mākoņi, kās pārvērtās apjomīgā lietū. Nedaudz salijām, bet ceļu turpinājām, kur aiz diviem līkumiem sekoja pirmais pitstops. Par laimi, mana tēta brālēns Raitis Zariņš dzīvoja netālu no Gaujienas. Dienu iepriekš, viņš bija kāzās Tūjā, bet Raitis solīja, ka palīdzēs, atvedot pāris mantas.  Nepagāja pat piecas stundas, ka mazliet aiz Gaujienas tilta piestāja Volkswagen busiņš, kurā Raitis atveda mantas.

Sastāvs – makšķernieka telts (ar vienu rokas kustību uzslej telti), kaste ar gurķu un tomātu saturu (pēcāk lieki noderēja), džemperi, siltās bikses un vilnas zeķes (pēdējās trīs speciāli Lotāram Zariņam).

Skats, kas mūs sagaidīja aiz Gaujienas. Drīz vien sāka gāzt.

Pēc laba vēlējumiem un materiālā atbalstu, Raitis devās atpakaļ uz mājām, bet mēs Gaujā. Iesākums bija gana labs, bet laika prognozes liecināja, ka drīz būs gāziens. Pusotru stundu paairējām, bet tad sāka gāzt kā ar vannām, visam klāt vēl zibens šovs ar pērkona skaņas augstākajām performancēm. Tik dulli mēs neesam un ekspedīciju gribējām noslēgt, tāpēc bija jālien ārā slēpties kādos krūmos, kā arī jāgaida brīdis, kad beigs zibeņot. Sarāvušies sēdējām krūmos, lai paslēptos no spēcīgās lietusgāzes un vēja brāzmām. Pēc pusstundas sēdēšanas krūmos zibens bija pierimis, bet lietus nemitējās, kāpām iekšā laivā un turpinājām braucienu.

Sasnieguši Latvijas – Igaunijas robežstabiņus, debesis bija sadalījušās divās daļās – tumšs un gaišs. Pēc katra nākamā līkuma cerējām, ka attālināsimies no tumšajiem draudiem, dažkārt mazliet smidzināja, bet lielu postažu nakts garumā lietus neizdarīja. Tumšais dienas posms bija vēss, spīdinot galvas lukturīti, virs ūdens varēja redzēt gaišas pogas, tām pietuvojoties, vērotājs ar spēcīgu astes vēzienu pazuda ūdenī. Savukārt pīles bija dullākas, jo tās nesās virsū laivai. Neskatoties uz auksto nakti un slikto redzamību, atkal varēja baudīt zvaigznes. Šoreiz tās bija dikti cimperlīgas, jo krita, kur pagadās. Beigu beigās pat aptrūkās sapņi, ko ievēlēties, jo ik minūti krita zvaigznes .

Ap rīta pusi piestājām pieturvietā Aņņi, kur ieturējām pauzi un silto maltīti. Jutām, ka organismā ir spēks, tāpēc paēduši, turpinājām ceļu, bet tas nerādījās tik gluds kā Gaujas virsma. Ap pieciem plānojām piestāt pieturvietā, kas bija atzīmēta kartē, bet nevarējām to atrast. Garā līkumā skatījāmies, kur ir norādes, līdz uzdūrāmies uz nogāzta koka stumbra. Laivas pakaļgalu straume nesa sev līdzi, draudēja uzsēšanas pilnā garumā, kas nozīmētu apgāšanos. Tāpēc es kāpu uz koka un stūmu laivu nostāk, bet nenoturēju līdzsvaru un iekritu ūdenī līdz krūtīm. Iestājās šoka stāvoklis, jo ūdens bija siltāks par gaisu, tāds neliels izbīlis vēl vairāk nogurdināja.

Beigās atradām meklēto pieturvietu, bet tur, nekā jēdzīga nebija, tāpēc nobāzējāmies krasta kreisajā pusē. Uzslējām telti, aplikām laivu otrādāk un salikām drēbes, lai izžūst. Nosaluši ielīdām teltī un ātri vien aizmigām. Pēc četrām stundām pieceļoties secinājām, ka visu nakti ir lijis, nācās izliet ūdeni no gumijniekiem, izslaucīt un turpināt ceļu.

Gauja kļuva arvien līkumaināka, laikapstākļi arī sāka nostabilizēties pozitīvā gultnē. Ap vieniem dienā upe ieņēmu savu, mums visiem tik labi zināmo platumu, jo līdz šim Gaujas apjomi nemaz neatgādināja tik varenu upi. Dienas noslēgums plānojās Strenčos, kur parādījās pirmā lielā civilizācija. Karti izpētījuši, secinājām, ka aiz diviem līkumiem būs tilts, kur sekos pieturvieta. Līkumi iet, bet tilta nav, mazliet jau īgni noskaņoti. Uzvilkušies un pievarējuši krietni vairāk par diviem līkumiem, saskatījām tilta aprises un varējām mierīgi uzelpot. Pieturvietā notauvojušies, uzēdām silto ēdienu un likāmies uz auss.

Nākamajā rītā Kristers jau bija cēlies, bet es tikko sasniedzis divu stalto gulbju formas vecumu, vēru vaļā acis šai skaistajā dienā. Paēduši brokastis, Kristers ūdenī vēl pamētāja aukliņu, pieķērās tāds mahten labs loms, tomēr beigās norāvās un palikām bez vakariņām. Uzreiz aiz Strenčiem sekoja krācīšu posms, kas mūs paātrināja ceļā uz Valmieru, bet vēlāk uz Jāņrāmi.

Nonākot Valmierā, Daliņu pludmalē mūs sagaidīja bijusī skolasbiedrene Elizabete Ločmele ar savu brāli, kuri mums bija pagatavojuši šokolādes cepumus. Vārds pa vārdam, un Elizabete jau saka, lai laižam cauri krācītēm, bet mēs mazliet nedroši. Patīkami bija baudīt Stāvo Krastu skaistumu no Gaujas līmeņa, nevis tikai skatoties no augšējās pozīcijā uz upi. Pirmās krācītes mūs sagaidīja aiz Sajūtu Parka gaisa trases vantīm. Šajās krācītēs arī sanāca saslapināties visvairāk, lai gan līdz nākamajām pirms Ribu tilta mūs pavadīja ar zīmi “Uzmanību! Bīstamas krācītes”. Tomēr ceļu mēs turpinājām, krācītes pagāja bez lielas piepūles, jo zemais ūdens līmenis tās bija noslāpējis.

Piestājām uzreiz pēc Gaujas tilta pie Vidzemes Augstskolas, iesākumā Kristers aizgāja uz veikalu, bet pēcāk es devos apskatīt civilizāciju. Godīgi sakot, jutos kā neandertālietis, jo apkārt likās tik daudz cilvēku, bet veikals ar tik ļoti plašu izvēli, tīrām telpām un spožām gaismām. Varētu likties smieklīgi, bet tāds bija pirmais iespaids, ar acīm varēja apēst visu, kas atradās veikalā. Pieklājīgā daudzumā paņēmu silto ēdienu kastītē, sulu, pāris šokolādes un biezpiena kūku, ko apēst dienas finišā.

Turpmākais ceļš bija nogurdinošs, jo pēc kārtīgas maltītes prasījās likties uz auss. Tikām līdz Sietiņiezim, kur piestājām, lai uzēstu cepumus un padzertos. Tad pēkšņi lietus mūs atkal pārsteidza, uzvilkām garās formas un sēdāmies iekšā laivā. Aizairējot līdz dienas finišam Jāņrāmim, lietus atkal gāza. Uzvilkām laivu ar visām mantām, uzslējām viegli saliekamo telti, apēdām kūku un likāmies uz auss.

Nākamā diena sākās ar neziņu, jo rīts bija ietērpts miglā un pelēkās debesis uzticības kredītu neviesa. Šodienas mērķis bija skaidrs – Sigulda. Cēsīs mūs sagaidīja Vidzemes TV komanda, kas veidoja sižetu par mūsu ekspedīciju.

Posmā līdz Siguldai bija daudz krācīšu, kas pirmspēdējās dienas darbu atviegloja vēl vairāk. Iekšējo balsi nomierināja arī fakts, ka šī bija pēdējā pilnā diena Gaujā. Dažbrīd mazliet atpūtušies, ap sešiem vakarā sasniedzām Siguldu. Diena pagāja starp upes ieskautajām klintīm, pabraucot garām arī brīvdienu režīma laiviniekiem. Piestājām apmetnē pirms Siguldas tilta, kurā bija mazā būdiņa uz četrām takša kājām, vismaz pēdējā naktī bija salīdzinošs komforts.

Vakarā  mēs galīgi nevarējām sūdzēties par komfortu. Piezvanīju savai Siguldā dzīvojošajai omei, kura teicās, ka brauks mūs pabarot ar pupiņu zupu, karbonādēm, eklēriem, cepumiem, šokolādēm un citiem gardumiem. Liels paldies manai omei, kura mums sagatavoja bagātīgu galdu. Vakarā pirms gulētiešanas, tīrot zobus, ūdenī varēja redzēt atspulgu no pilnmēness debesīs. Godam nopelnīts harmonisks vakars.

Liekas, ka vēl tagad var sajust nākamā rīta svaigo smaržu, migla staigāja pa ūdens virsmu un motivācija ātrāk sasniegt finišu bija mākoņu augstumā. Paēduši kārtīgas brokastis, mēs sēdāmies savā laivā, lai izbrauktu pēdējos Gaujas kilometrus.

Mūzikas pavadījumā airējam uz priekšu, vēl pēdējo reizi šovasar izbaudot Gaujas jūtis. Pēdējā dienā sākās ķibeles ar veselību, nekā traka nebija, bet muguras sāpes Kristeram un pleca atteikšanās man. Tie bija sīkumi salīdzinājumā ar to, ko mēs pieredzējām ekspedīcijas laikā. Pēc Rāmkalniem Gauja pamazām sāka ieņemt savu lielo atvērumu, kas mums tikai apgrūtināja airēšanu. Nācās airēt gar pašu upes krastu vai meklēt variantus izlavierēt pa dziļo sliedi. Ap pieciem vakarā sasniedzām Gaujas izteku Rīgas Jūras līcī, tajā brīdī zosāda un raisošās asaras bija grūti savaldīt.

Pēdējā dienā prieks ar skumjām vijās vienlaicīgi, jo Gauju sanāca iepazīt tuvāk, kā jebkad būtu iedomājies. Ekspedīcija kopumā aizņēma septiņas dienas un desmit stundas, kurā bija iespēja pierādīt sev, ka vari pārvarēt grūtības un pārdomāt vairākas savas dzīves mācībstundas. Tev ir iespēja pabūt vienam ar savām domām, izanalizēt, kādus lēmumus pieņemt, lai mainītu dzīvi vai pakārtotos saviem kvēlākajiem mērķiem. Ekspedīcija bija labs piedzīvojums un dāvana savai valstij simtgadē, kam mums visiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Dari, attīsti sevi, jo tikai tad mēs visi un tu pats jutīsies labāk. Tagad vari izbaudīt mūsu emocijas finišā.

Astoņās dienās nolaivot Gauju (I daļa)

Astoņās dienās nolaivot 381 kilometru Gaujā? Ko gan tas varētu prasīt un nozīmēt? Tādi jautājumi radās vien divas dienas pirms ekspedīcijas sākuma, kad beidzot sāku saprast, uz ko esmu parakstījies.

Pirmā latviešu dokumentālā skaņu filma “Gauja” vēstī, ka upes garums ir 381 kilometrs, pēc vecās vīzes mēs nolaivojām visu upi. Mūsdienās gan precizēts Gaujas īstais garums, kas veido 452 km.

Ideju par ekspedīciju Gaujā Instagram stāstā [2018. gada martā] ielika mans čoms Kristers Komarovs. Nelielam priekšstatam: mēs ar Kristeru mācījāmies vidusskolā vienā klasē, domu un mērķu gājiens mums ļoti sapasē, viena no mūsu draudzības artērijām ir sports. Kristeram vairāk patīk aktivitātes dabā – skriešana, riteņbraukšana, makšķerēšana, apkārtējās vides izzināšana…

Manas aktivitātes pie dabas ir ekvivalentas triatlonam [peldēšana, riteņbraukšana, skriešana], kuru pats esmu, pāris reizes pieveicis. Viens no maniem interešu pamatpostulātiem ir arī hokejs. Tas gan būtu pavisam cits stāsts.

Atgriežoties pie Instagram stāsta, tad es painteresējos par kandidātu atlases laikiem ekspedīcijai. Par laimi, man nevajadzēja iziet atlasi, jo mana kandidatūra tika akceptēta diezgan ātri. Uzzināju ekspedīcijas mērķi: nobraukt 381 kilometru Gaujā. Laivošanas pieredze man nebija liela, biju darbojies ar airu laivu lauku ezerā, vienreiz ar pāris skolas biedriem braucām plezīrā pa Salacu, vairāk praktizēšanās seansus es nebiju apguvis.

Pagāja trīs mēneši, kad ideja atkal uzpeldēja, tagad gan kā pludiņš tā palika stāvam līdz ekspedīcijas sākumam. Diendienā ideja netika apviļāta, bet pa reizei ar Kristeru notika domu apmaiņa. Jūlija beigās aizbraucām uz Kristera riteņbraukšanas komandas biedra “Amatas Laivas” bāzi, kur apskatījām un iepazinām mūsu laivu.

Paldies “Amatas Laivām”

Festivāls “Summer Sound” bija laika atskaites sākums līdz ekspedīcijas startam. Pamazām mēs katrs savā mājvietā, Kristers – Cēsīs, es – Rīgā prātojām un kārtojām mantas somās.

Kristers bija ekspedīcijas galvenais stūrmanis [gan tiešā, gan pārnestā nozīmē], kurš savāca informāciju par maršrutu: Jaunpiebalga – Rīgas jūras līcis. Ņemot vērā, ka vasara mūs šogad lutināja ar spēcīgu sauli un lietus sauso zemi apdāvināja reti, Gaujā ūdens līmenis bija zemākais pēdējo piecu gadu laikā. Loģiskā kārtā un apzvanot paziņas Gaujas augštecē, ziņas nebija iepriecinošas – tur vispār sauss. Mudināju Kristeru ekspedīciju sākt no Vidagas, kur ūdens līmenis bija augstāks un upe ir laivojama. Tomēr mans padoms aizpeldēja kā spļāviens upē. Paralēli maršruta izzināšanai, tapa arī ekspedīcijas logo. Kristers izgatavoja variantu ar tekstu “Gauja9”, tomēr man likās, ka logo var padarīt mazliet pilnīgāku. Šogad gadskaitlī mājo stalta bezgalības zīme, tāpēc cipars logo nomainījās uz astoņi, kas neapzināti mūsu ekspedīciju padarīja vēl izaicinošāku.

381 kilometrs Gaujā bija jāpievar astoņās dienās. Tabulā var iepazīties ar ekspedīcijas maršruta plānu, kuram mēs pielāgojāmies gana veiksmīgi, ieskaitot nakts braucienus.

Diena Distance Kilometri
1.,2. Jaunpiebalga – Lejasciems 71
3. Lejasciems – Vireši 39
4. Vireši – Aņņi 50
5. Aņņi – Spicrāmis 22
Spicrāmis – Strenči 37
6. Strenči – Valmiera 25
Valmiera – Jāņrāmis 31
7. Jāņrāmis – Cēsis 13
Cēsis – Līgatne 18
Līgatne – Sigulda 22
8. Sigulda – Rāmkalni 17
Rāmkalni – Carnikava 36
Kopā                                                381

Septītajā augustā mediju vidē mēs izplatījām preses relīzi, kurā norādījām savu ideju par laivošanu. Diezgan veikli uz ziņu atsaucās Vidzemes Augstskolas studente Amanda Cerbule, kura vēlējās mūs nointervēt par plānoto ekspedīciju ŠEIT. Lielu atbalstu sniedza arī mana tēva “Zariņa Zīmogu fabrika”, kura izgatavoja uzlīmes “Amatas Laivām” un mēs paši varējām izveidot savus ekspedīcijas kreklus. Tajā dienā arī apjautu, ka šis brauciens vairs nav joka lieta, tūlīt viss sāksies!

Varu atzīt, ka mans sagatavošanās posms bija pārāk vieglprātīgs, jo nekonsultējos ar pieredzējušiem tepat blakus esošiem cilvēkiem ekspedīciju un laivošanas jomā [pieredzes padomus publicēšu vēlāk]. Ekspedīcijas laikā izjutu, ka mantu komplekts varēja būt pārdomātāks, tomēr tagad ir mācība nākamajām reizēm.

Astotajā augustā no rīta braucu uz veikalu “Depo”, lai nopirktu ūdens necaurlaidīgo tērpu, miskastes maisus un vēl pāris produktus, kuri tajā brīdī nelikās vajadzīgi, bet ekspedīcijā tie lieki noderēja. Viena no lielākajām kļūdām bija uzticēšanās laikapstākļiem. Visu vasaru valdīja svelme, kas Latvijas apstākļiem bija patīkams pārsteigums. Uzmetot aci laikapstākļiem, rādījās patīkama saule, tāpēc nemaz nepaņēmām līdzi telti. Iesākumā bija plānots, kamēr viens airēs, tikmēr otrs gulēs laivā, tomēr praksē nekas tāds nerealizējās.

Dienas gaitā izdarīju beidzamos darbus un kārtoju pēdējās mantas. Par ekspedīciju interesējās arī “Re:TV” žurnālisti, kuri gribēja tajā pašā dienā filmēt mūsu gatavošanos braucienam, tomēr aizņemtības dēļ tikšanos pārcēlām uz ekspedīcijas laiku. Ap sešiem vakarā biju Cēsīs, kur pēcāk mani savāca Kristers, lai iepirktu pārtiku un dotos uz starta pozīciju. Uz Jaunpiebalgu ar laivu piekabē mūs veda Kristera tētis un morālo atbalstu mašīnā sniedza viņa mazā māsa.

Nonākuši Jaunpiebalgā izkrāmējām visu no mašīnas, un tā mēs palikām vietā, kur Gauja bija tik šaura, aizaugusi un ar zemu ūdens līmeni, ka to varētu noturēt par kādu sūdupīti. Pirmajā vakarā arī sapratu, ka mājās palicis guļamais paklājiņš, tāpēc nakti nācās pārlaist uz plikas zemes. Naktī kārtīgi neizgulējos, jo aukstā zeme un nepierastā cietība viesa korekcijas miegam.

Pirmā nakts bija tikai pats sākums, kam izaicinošam, ko mans cilvēciskais prāts nebūtu nekad iedomājies. To es atstāšu stāsta otrajā daļā 😉

Jauna lapa – hokejablogs.lv

Sveiks, Hokeja Bloga lasītāj!

Līdz šodienai blogs ir piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus, gan celšanu slavas zenītā, gan nievas… Jūs esat mums ieteikuši, ko uzlabot un ieviest jaunu. Esam centušies visu realizēt un labot.  Šogad viens jaunumiem ir intervijas, tas ir, kas jauns tāpēc arī tiek pieļautas daudz kļūdas, bet ar katru reizi uzlabojamies.

Par šo ieceri, kuru mēs tagad publicēsim, esam domājuši ilgu laiku. Tomēr, apstākļu nesakritības dēļ to nevarējām izdarīt ātrāk, bet viss sakārtojās. Varam paziņot, ka Hokeja Blogam beidzot ir jauna mājaslapa. Vēl līdz galam viss nav pabeigts, bet lēnā garā visu savedīsim kārtībā. Pašlaik visi vecie raksti ir apskatāmi šeit, bet drīz vien arī jaunajā mājaslapā visus varēs apskatīt.

Tātad jaunā mājaslapa ir hokejablogs.lv! Ja ir kādi ieteikumi, pretenzijas vai kaut kas cits rakstāt uz hokejablogs@gmail.com. Tāpat pievienojies sekotājiem mūsu twitter kontā – hokeja_blogs, draudzējies ar mums facebook – Hokeja Blogs un subscribe mūsu kanālu – HokejaBlogs.

Paldies, ka jūs esat ar mums!
Hokeja Blogs