Paldies tev, Sniedziņ!

Tā vien šķiet, ka es viņu pazinu visu savu dzīvi. “Viņš ir nodzīvojis teju 100 gadu cilvēku gados,” sacīja veterinārs. Viņu sauca Sniedziņš, jā, tieši tāpat kā balto runci filmā “Mazais Stjuarts”. Iedvesmojoties no filmas, man kā mazam puikam bija sapnis arī kādu dienu glaudīt galvu savam Sniedziņam. Tā vienā dienā vecāki atveda mājās mazu, pūkainu, baltu persiešu kaķēnu.

Lai gan mazs un sabijies, viņš savās jaunajās mājās ieradās ar dažādām godalgām. Sniedziņš savu cēlo daiļumu bija priecējis dažādu izstāžu apmeklētājiem, piedalījies arī konkursos, kur saņēmis augstus novērtējumus. Pirmo nedēļu mūsu mājās viņš pavadīja virtuvē, lai pierastu jaunajā vidē. Šo pirmo nedēļu par to vien domāju, kā pēc skolas ātrāk tikt mājās un spēlēties ar jauno kaķēnu.

Bieži vien izspēlējām multfilmas “Toms un Džerijs” scenāriju, es biju kaķa lomā, kurš ķēra peli. Sniedziņam patika skraidīt, spēlēties ar aukliņām, īpaši pie sirds viņam gāja eglīšu bumbiņu dzenāšana pa mājas gaiteni. Viņam nācās paciest arī manas kaprīzes, kad savā istabā cēlu mājas, un viņš brīvprātīgi piespiedu kārtā bija mans vienīgais viesis.

Mūsu mājās dažreiz viesojās arī kāds suns. Sniedziņš, lai gan trīs reizes mazāks, parādīja, kurš ir saimnieks– kādam uzšāva pļauku, citam šņāca virsū. Ikdienā no viņa šādas izdarības nevarēja redzēt, bet reizēm vajadzēja parādīt, ka viņš nav nemaz tik mīļš un pūkains, kā izskatās.

Viņam patika spēlēt paslēpes, bet veids, kā Sniedziņu dabūt ārā no slēptuves bija vienkārši pasist ar dakšiņu pa stikla trauciņu. Jo tad viņš zināja būs servēts saldais ēdiens.

Pirms pieciem gadiem mūsmājas ieradās vēl viens persietis – dāma. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa aprada ar vidi un sadraudzējās ar Sniedziņu. Tagad šī redz gribēja būt saimniece un pat iepļaukāja Sniedziņu, lai gan viņš nebija bez vainas, jo dažkārt apēda dāmas saldo barību. Taču īstais mājas saimnieks, apzinoties ko izdarījis, nekad nepacēla roku pret dāmu. Reizēs, kad dāma tika ķemmēta, viņa žēlojās un Sniedziņš bija uzreiz klāt, lai aizstāvētu dāmu – ņaudēja līdzi vai ar ķepu skrāpēja kāju. Sniedziņš bija īsts džentelmenis.

Pagājušajā gadā, studējot Erasmusā Porto, mana viena no vēlmēm bija, lai Sniedziņš mani sagaidītu atpakaļ mājās. To viņš izdarīja, lai gan cienījamā vecumā, bet viņš nekad nepadevās. Arī situācijās, kad piespiedu kārtā viņam sanāca ilgi palikt mājā vienam pašam, viņš turējās kā īsts saimnieks.

Tie, kuri satika Sniedziņu, viņu atceras kā mīļu, pūkainu un cēlu kaķi. Esmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs kaķis. Kā reiz teica vieds cilvēks: “Mājdzīvnieks ir daļa no tavas dzīves, bet viņam tu esi visa dzīve.”

Paldies tev, Sniedziņ!

Jauna lapa – hokejablogs.lv

Sveiks, Hokeja Bloga lasītāj!

Līdz šodienai blogs ir piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus, gan celšanu slavas zenītā, gan nievas… Jūs esat mums ieteikuši, ko uzlabot un ieviest jaunu. Esam centušies visu realizēt un labot.  Šogad viens jaunumiem ir intervijas, tas ir, kas jauns tāpēc arī tiek pieļautas daudz kļūdas, bet ar katru reizi uzlabojamies.

Par šo ieceri, kuru mēs tagad publicēsim, esam domājuši ilgu laiku. Tomēr, apstākļu nesakritības dēļ to nevarējām izdarīt ātrāk, bet viss sakārtojās. Varam paziņot, ka Hokeja Blogam beidzot ir jauna mājaslapa. Vēl līdz galam viss nav pabeigts, bet lēnā garā visu savedīsim kārtībā. Pašlaik visi vecie raksti ir apskatāmi šeit, bet drīz vien arī jaunajā mājaslapā visus varēs apskatīt.

Tātad jaunā mājaslapa ir hokejablogs.lv! Ja ir kādi ieteikumi, pretenzijas vai kaut kas cits rakstāt uz hokejablogs@gmail.com. Tāpat pievienojies sekotājiem mūsu twitter kontā – hokeja_blogs, draudzējies ar mums facebook – Hokeja Blogs un subscribe mūsu kanālu – HokejaBlogs.

Paldies, ka jūs esat ar mums!
Hokeja Blogs

Ozoliņš aiziet pirms atgriešanās

Mākslinieks un brīvdomātājs

Lai ko laukumā un ārpus tā darītu Sandis Ozoliņš, viņš Latvijas izlasē bija, ir un droši viena arī vēl daudzus gadus būtu neaizskarama persona. Lielajiem tiek piedoti grēki un kļūdas, pēc kurām jāsvīst pārējie laukumā spēlējošie, taču Ozoliņš nekad nav dzīvojis uz citu rēķina, jo viņš hokeju spēlēja tā, kā to prot. Sandim bijušas labākas , izcilas, mazāk izcilas un pat sliktas spēles, taču Sandis Ozoliņšpar haltūristu viņu neviens nosaukt neuzdrošināsies. Par avantūristu – jā, par šādu viņa spēles stilu dzirdēts ik pavasari, bet, ja mums nebūtu ŠĀDA Ozoliņa, mums būtu garlaicīgi. Ozoliņa spēles Latvijas izlasē var saskaitīt teju uz vienas rokas pirkstiem. Pirmo spēli izlasē viņš aizvadīja apmēram pirms desmit gadiem, bet šajā desmitgadē izlases kreklu uzvilcis tikai 32 reizes, un tieši tāpēc katrs viņa solis saglabājies svaigā atmiņā. Te viņš baltkrievam samet pa degunu, te viņš izrausta slovākus ar četrām rezultatīvām piespēlēm, te viņš iemet ripu jeņķu vārtos… Vienvārdsakot – sevi par laimīgiem var saukt tie Latvijas izlases līdzjutēji, kuri dzīvo šajā laikmetā un paspējuši redzēt , kā SPĒLĒ hokeju SANDIS OZOLIŅŠ.

Sandis Ozoliņš: “Man lēmums beigt spēlēt Latvijas izlasē ir negrozāms. To jau biju izlēmis pirms braukšanas, es vēl nezināju, vai mani palaidīs un vai Beresņevs paņems mani uz olimpiādi. Pavasarī Rīgā es nevarēšu spēlēt, jo ir ļoti nopietni un svarīgi iemesli. Līdz decembra sākumam es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mēģināšu atbraukt uz Rīgu un spēlēt pasaules čempionātā , bet viss mainījās. Ir pienācis laiks, kad jāsaka izlasei paldies. Laiks dot vietu kādam citam. Vecs vēl nejūtos, bet… Nu ir pienācis laiks pateikt visiem paldies par atbalstu. Un sevišķi Leonīdam Beresņevam, ka uzticējās man šoreiz. Zinādams, ka tik ilgi neesmu spēlējis, viņš mani tomēr paņēma izlasē un atļāva spēlēt. Liels paldies, ka viņš man uzticējās, paliekot savu galvu zem giljotīnas, ja ar mani kaut kas nebūtu, kā vajag. Mēģināju darīt visu, kas bija manos spēkos, lai viņu nepieviltu. Liels paldies viņam par uzticēšanos.  Ar Ciprusu nebijām vienojušies, ka vienā dienā paziņosim par aiziešanu no izlases. Arī lielākā daļa spēlētāju to nezināja. Pateicu tikai pirms pašas spēles. Tā ir katra paša izvēle, vai vēl kādam aiziet, bet man lēmums netiks mainīts. Nē, tas ir izlemts. Pat pirms turnīra, kad nezināju, vai es te vispār būšu. Visam labajam un arī sliktajam pienāk beigas. Šoreiz ir mans laiks pateikt uz redzēšanos. No tā jau būs arī savs labums – nebūs vairs ar jums, žurnālistiem, jācīnās.”

Nenobīstaties Ozoliņš šo nav teicis šogad. Minētais raksts ir par 2006. gada Ozoliņu, kad Sandim bija pārmaiņu periods gan dzīvē, gan hokejā. Toreiz viņš sacīja, ka izlasei saka ardievas, jo viņa laiks ir pagājis. Liela daļa cilvēku bija neizpratnē, kāpēc tāds lēmums vēl, jo vairāk Ozo nebija, pat sasniedzis dzīves ceturto desmitu. Kāpēc tāds lēmums tieši 2006., kad drīz vien pēc Olimpiādes Pasaules hokeja čempionāts norisinājās Latvijā. Ozoliņa palīdzība viennozīmīgi būtu lieki noderējusi. Tomēr, viņa lēmums bija negrozāms, pietiek un viss.

Pēc olimpiādes Ozo aizvadīja divas sezonas NHL, Ņujorkas “Rangers” (21 spēlē 0+3) un Sanhosē “Sharks” (39 spēlēs 3+16) komandās. Tomēr,  Sanda atkarības sekas nebija noslēpjamas. To arī pamanīja fani, kuri bez nekādas žēlastības Ozoliņu izsvilpa par katru pieļauto kļūdu laukumā.

Tad Sandis uz kādu laiku paņēma atvaļinājumu… Līdz ”Dinamo” ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs pierunāja leģendu atgriezties laukumā. Kā jau vienmēr arī ”Dinamo” viņš sevi apliecināja kā līderi.Sandis Ozoliņš

Znaroks izmantoja izdevību un cerīgi uzaicināja Sandi uz Latvijas izlasi, bet savu lēmumu viņš negrozīja, Latvijas izlase ir pagātne.

Tas nebūtu loģiski, ja jebkurš sportists negribētu aizstāvēt savas valsts godu pasaules mēroga sacensībās. Sandis arī ir parasts cilvēks, kurš savu negrozāmo lēmumu var grozīt, ja valstsvienībai vajag viņa palīdzību. Tas notika, Ozo  piekrita palīdzēt Nolana vadītajai izlasei Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, lai tiktu uz Sočiem. Kā viņš pats sacīja, tad neviens viņu nebija pierunājis vienkārši tajā brīdi Sandis esot sapratis, ka viņa palīdzība ir vajadzīga. Ozo esot piedāvāts konsultanta darbs, tikai, lai viņš būtu tuvāk komandai, bet pats uzskatīja, ka vislabāk var palīdzēt kā spēlētājs būdams ar komandu gan uz ledus, gan ģērbtuvē.  Tika savākts viens no labākajiem, ja ne pats labākais Latvijas izlases sastāvs pēdējos gados un Sandis bija vajadzīgs ar savu pieredzi, klātbūtni un izcilajām kapteiņa dotībām.

Turnīrs bija aizraujoš un nervu kutinoš līdz pat pašai pēdējai spēlei un beigu beigās Latvija izcīnīja ceļazīmi uz Sočiem. Kā pēc turnīra atzina spēlētāji un treneri Sandis bija zelta vērts un šī persona bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijas izlase dosies uz Sočiem 2014. gadā. Pēc turnīra sākās runas par to, vai pats grēkāzis dosies uz Sočiem vai nē, tas, protams, ir viņa paša ziņā vai būs gatavs gan morāli, gan fiziski. Stap citu, sev uzticamām personām Sandis bija apgalvojis, ka dosies palīgā Latvijas izlasei Helsinkos, bet apstākļi mainījās. Domājams, ka Ozoliņš lēmumu par došanos uz Sočiem atstās līdz pēdējam mirklim. Vēl jau ir Nolana faktors, vai indiānis Sandi iekļaus kandidātu sarakstā, bet tas ir gandrīz 100% zināms, ka Ozo kandidātos būs.  Latvija cer, ka leģenda dosies uz 2014. gada Olimpiādi Sočos.

Raksta pirmā rindkopa un Ozoliņa komentārs publicēts no 2006. gada Sporta Avēzies numura (28. februāris-6.marts)