Paldies tev, Sniedziņ!

Tā vien šķiet, ka es viņu pazinu visu savu dzīvi. “Viņš ir nodzīvojis teju 100 gadu cilvēku gados,” sacīja veterinārs. Viņu sauca Sniedziņš, jā, tieši tāpat kā balto runci filmā “Mazais Stjuarts”. Iedvesmojoties no filmas, man kā mazam puikam bija sapnis arī kādu dienu glaudīt galvu savam Sniedziņam. Tā vienā dienā vecāki atveda mājās mazu, pūkainu, baltu persiešu kaķēnu.

Lai gan mazs un sabijies, viņš savās jaunajās mājās ieradās ar dažādām godalgām. Sniedziņš savu cēlo daiļumu bija priecējis dažādu izstāžu apmeklētājiem, piedalījies arī konkursos, kur saņēmis augstus novērtējumus. Pirmo nedēļu mūsu mājās viņš pavadīja virtuvē, lai pierastu jaunajā vidē. Šo pirmo nedēļu par to vien domāju, kā pēc skolas ātrāk tikt mājās un spēlēties ar jauno kaķēnu.

Bieži vien izspēlējām multfilmas “Toms un Džerijs” scenāriju, es biju kaķa lomā, kurš ķēra peli. Sniedziņam patika skraidīt, spēlēties ar aukliņām, īpaši pie sirds viņam gāja eglīšu bumbiņu dzenāšana pa mājas gaiteni. Viņam nācās paciest arī manas kaprīzes, kad savā istabā cēlu mājas, un viņš brīvprātīgi piespiedu kārtā bija mans vienīgais viesis.

Mūsu mājās dažreiz viesojās arī kāds suns. Sniedziņš, lai gan trīs reizes mazāks, parādīja, kurš ir saimnieks– kādam uzšāva pļauku, citam šņāca virsū. Ikdienā no viņa šādas izdarības nevarēja redzēt, bet reizēm vajadzēja parādīt, ka viņš nav nemaz tik mīļš un pūkains, kā izskatās.

Viņam patika spēlēt paslēpes, bet veids, kā Sniedziņu dabūt ārā no slēptuves bija vienkārši pasist ar dakšiņu pa stikla trauciņu. Jo tad viņš zināja būs servēts saldais ēdiens.

Pirms pieciem gadiem mūsmājas ieradās vēl viens persietis – dāma. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa aprada ar vidi un sadraudzējās ar Sniedziņu. Tagad šī redz gribēja būt saimniece un pat iepļaukāja Sniedziņu, lai gan viņš nebija bez vainas, jo dažkārt apēda dāmas saldo barību. Taču īstais mājas saimnieks, apzinoties ko izdarījis, nekad nepacēla roku pret dāmu. Reizēs, kad dāma tika ķemmēta, viņa žēlojās un Sniedziņš bija uzreiz klāt, lai aizstāvētu dāmu – ņaudēja līdzi vai ar ķepu skrāpēja kāju. Sniedziņš bija īsts džentelmenis.

Pagājušajā gadā, studējot Erasmusā Porto, mana viena no vēlmēm bija, lai Sniedziņš mani sagaidītu atpakaļ mājās. To viņš izdarīja, lai gan cienījamā vecumā, bet viņš nekad nepadevās. Arī situācijās, kad piespiedu kārtā viņam sanāca ilgi palikt mājā vienam pašam, viņš turējās kā īsts saimnieks.

Tie, kuri satika Sniedziņu, viņu atceras kā mīļu, pūkainu un cēlu kaķi. Esmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs kaķis. Kā reiz teica vieds cilvēks: “Mājdzīvnieks ir daļa no tavas dzīves, bet viņam tu esi visa dzīve.”

Paldies tev, Sniedziņ!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s