Intervija ar 17. gadus veco latviešu uzbrucēju Dāvi Zembergu. Hokeju sācis spēlēt HS Rīga komandā pie Ģirta Ūdra. Ļoti perspektīvs hokejists kurš pēc gadiem varētu būt augsta līmeņa uzbrucējs. Šogad uzbrucēju draftēja Rīgas “Dinamo” 4. kārtā ar 109. numuru. Tāpat viņš jau ir uzspējis aizvadīt vienu Pasaules čempionātu Latvijas U-18 izlases sastāvā.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds – Dāvis Zembergs
Dzimis – 1996. gada 11. aprīlī
Augums – 180 cm
Svars – 82 kg
Pozīcija – uzbrucējs
Hobijs – Teniss, futbols, basketbols
Mīļākā filma – The Great Gatsby
Mīļākā grupa – Swedish House Mafia
-Kurš tevi iedvesmoja nodarboties ar hokeju?
-Tētis aizsūtīja mani trenēties, jo brālis jau spēlēja hokeju un tad nu, protams, arī es uzsāku savas hokejista gaitas. Biju tik mazs, ka nebija tādas lietas, kā pats tur baigi gribēju iet un spēlēt. Ar laiku gan sāka iepatikties arvien vairāk un tā nu aizgāja tā padarīšana.
-Kurā komandā sāki hokejista gaitas?
-Savas gaitas uzsāku HS Rīga komandā, kad tā vel trenējās vecajā Sporta pilī. Treneris bija tētim pazīstams un tā nu sarunāja arī mani tur iebīdīt iekšā.
-Kurš bija tavs pirmais treneris?
-Mans pirmais treneris bija Ģirts Ūdris. Jāsaka viņam liels paldies, ka piekrita mani trenēt, jo atceros, ka komandā manas vecuma grupas laikam nebija un es uzreiz ielēcu vagonā pie 2-3 gadus vecākiem. Cik smagi treniņi bija, to gan es īpaši neatceros, atceros, ka bija jāceļās 6 no rīta, lai brauktu uz Sporta pili un mani tas īpaši neiepriecināja, bet guvu labu rūdījumu jau agrā vecumā. Nometnes Kandavā gan atceros, bija fiziski grūti treniņi, bet atceros, ka tie man palīdzēja pielāgoties pie vecākiem čaļiem un panācu viņu līmeni. Ģirts iemācīja man pašus hokeja pamatus. Reizēm bija arī strikts, kā jau tas trenerim pienākas, bet bija ļoti izpalīdzīgs un palīdzēja man izprast hokeju.
-Treneris tevi uzreiz ielika uzbrukumā vai pats gribēji?
-Neatceros, ka būtu kādreiz spēlējis aizsardzībā, tātad laikam visu mūžu esmu cīnījies uzbrukumā. Acīmredzot treneris saskatīja manī kaut ko tādu, kas lika viņam ielikt mani uzbrukumā.
-Kuri bija tavi maiņas biedri?
-Maiņas biedrus gan neatceros, tie gan ir ļoti bieži mainījušies.
-Kā gāja jūsu komandai?
-Bijām viduvēja komanda, bet reizēm mēdzām aizķert arī kādu punktu no augšējā gala. Augstākais rezultāts ir bijis 2. vieta Latvijas čempionātā. Pašam labi gāja, pēc kārtīgas trenēšanās trenerim es iepatikos un viņš ielika mani 1. maiņā pie divus gadus vecākiem un tas man deva ļoti labu pieredzi, kā tas ir spēlēt pirmajā maiņā.
-Cik gadus nospēlēji HS Rīga komandā?
-Sāku 4 gados un līdz 14 gadu vecumam. Tātad veselus 10 gadus.
-Kur devies pēc tam?
-14 gados tika izveidota (1996. gadu) specklase un devos uz turieni spēlēt. Tās sezonas sākumā, biju uz treniņnometni ar 1994. gada specklasi un bija paredzēts, ka spēlēšu tur, bet beigaas sanāca, ka biju pārāk jauns, lai spēlētu Baltkrievijas čempionātā un nonācu pie 96. gadiem. Domāju, ka tas bija ļoti labs variants, jo specklasēs vienmēr viss ir noticis profesionālā līmenī, bija daudz spēļu gan Latvijā, gan Baltkrievijas un Krievijas čempionātos.
-1994. gadu specklasē tevi treneri bija gatavi ņemt?
-Jā, Gunārs Krastiņš jau bija gatavs ņemt, bet beigas nolikums neļāva. Bija 2 nometnes Saldū un Brocēnos. Abas bija fiziski smagas, bet visi izturēja un labi sagatavojās sezonai. 96. specklasē atlase principā nebija, jo komanda jau bija nokomplektēta, treneris tikai paņēma mani un vel dažus lai pārbaudītu vai esam gatavi spēlēt komandā. To, ka nevarēšu, spēlēt uzzināju pirms paša sezonas sākuma.
-Kā iekļāvies 96. gadu specklasē?
-Iekļāvos labi, zināju jau vairākus čaļus pirms pievienošanās, tā kā tajā ziņā problēmu nebija. Jau pašā sākumā treneri ielika pirmajā maiņā.
-Kādi bija iespaidi pēc pirmās sezonas?
-Pirmo sezonu spēlējām Baltkrievijā. Iespaidi no šī čempionāta nekādi baigie nav palikuši, bijām pārāki paar pārējām komandām un dabūjām pirmo vietu. Latvijā mēs dabūjām bronzas medaļas, priekšā palaižot Liepājas Metalurgu un 95. specklasi.
-Plānoji doties prom, vai jau zināji, ka paliksi turpat?
-Īsti neatceros, laikam jau zināju, ka nospēlēšu vēl vienu sezonu ar 96. specklasi.
-Vai ar komandu aizvadījāt vēl kādu nozīmīgu turnīru?
-Ar komandu piedalījāmies turnīrā Sanktpēterburgā un Volvo kausā.
-Kāds bija trenera korpuss?
-Treneri bija Mihails Svarinskis un Edgars Rozenbergs. Treniņi bija diezgan smagi, bijām fiziski labā kondīcijā. Tādu izteiktu kuriozu neatceros, bet atceros, ka treneriem bija laba humora izjūta un tas uzlaboja noskaņojumu komandā. Šie treneri iemācīja to, cik ļoti daudz ir jāstrādā un jāvelta laiks hokejam, lai kaut ko vispār sasniegtu. To es arī saku saprast tikai tajā sezonā un paldies viņiem par to.
-Kāda komanda bija nākamajā sezonā?
-Nomainījās treneri. Mūs sāka trenēt Kerčs un Glazkovs. Aizvadījām labu treniņnometni Brocēnos. Sezona bija interesanta, ļoti patika spēlēt kopā ar šiem treneriem. Kerčs ļoti daudz, ko iemācīja no savas personīgās pieredzes un tas komandai palīdzēja pozitīvā ziņā.
-Ar kuriem komandas biedriem tev saglabājušās vislabākās attiecības?
-Ar daudziem saglabājušās labas attiecības un vēl joprojām nereti satiekamies.
-Ko esi ieguvis no specklasē pavadītajām sezonām?
-Ļoti daudz lietas. Treneri iemācīja kaut ko tādu, ko iepriekš vēl nezināju, uzlaboju slidošanas tehniku un arī fiziski kļuvu spēcīgāks.
-Kāpēc izdomāji braukt prom?
-Radās iespēja braukt uz ASV un nolēmu doties tur. Domāju, ka tādu iespēju nedrīkst laist garām un aizbraucu. ASV piedāvā lielākas perspektīvas gan sportiskajā, gan arī izglītības ziņā. Tagad arī nenožēloju, ka aizbraucu.
-Kurā komandā spēlēji?
-Sezonu iesāku Boston Bandits U-16 komandā, kura piedalījās EJEPL (Eastern Junior Elite Prospects League), šajā līgā gan es nevienu spēli neaizvadīju. Ar šo komandu pārsvarā spēlēju tikai turnīros. Sezonas vidū mani aizmainīja uz Jr.B komandu, kura spēlēja Empire Junior Hockey League, kas ir tāda kā fārmklubu līga priekš EJHL. Pēc spēka gan grūti pateikt, kurā vietā būtu šī līga.
-Cik grūti bija treniņi?
-Treniņi bija diezgan smagi, jo īpaši uz ledus. Amerikā notiek viss mazliet savādāk, treniņos ir mazas pauzes, uzdevumi notiek ātri un nav daudz laika atvilkt elpu.
-Kāda bija komanda?
-Komandā viss mani ļoti apmierināja. Mikroklimats bija ļoti draudzīgs, visi viens otram izpalīdzēja un uzmundrināja. Treneris bija labs, kuram, starp citu, ir 20 gadu pieredze profesionālajā hokejā, tāpēc arī viņš daudz ko no pieredzes iemācīja. Tā man bija bauda spēlēt šajā komandā.
-Kā individuāli gāja?
-Individuāli sākumā bija grūtāk pierast pie spēka spēles, bet ar laiku pieradu un spēle aizgāja labāk. Treneri arī uzticēja man spēles laiku arī vairākumā, kas ļoti iepriecināja. Guvu labu pieredzi šajā sezonā.
-Kādi bija sadzīves apstākļi?
-Sākumā dzīvoju hokeja mājā, kur dzīvoja daži komandas biedri un taisīt ēst vajadzēja pašiem, bet vēlāk pārvācos pie ģimenes, kur ēst taisīju kopā ar ģimeni. ASV skolā nesanāca mācīties, jo ASV valdība nepaspēja nokārtot dažas lietas un tādēļ nācās mācīties tālmācībā.
-Ko vari pateikt par halli?
-Man patika halle, bija prieks uz turieni braukt katru dienu, mājīga. Mums bija divi ledus laukumi, viens treniņu ledus un otrs spēlēm. Skatītāju nebija daudz uz spēlēm, pārsvarā tik daži paziņas vai ģimenes locekļi.
-Vai izmaksā dārgi spēlēšana ASV?
-Apmēram 7000 dolāru uz sezonu + ģimenei izmaksas.
-Treneri pēc sezonas kaut ko runāja par turpmāko sadarbību?
-Teica, ka vēlas mani redzēt komandas sastāvā arī nākošgad. Bija apmierināti ar manu attieksmi pret darbu un spēlētāju kā tādu.
-Sezonas beigu daļā devies palīgā U-17 izlasei, kāds bija turnīrs?
-Sezonas vidū bija U-17 turnīrs, kurš bija ļoti aizraujošs, jo tā bija Jauniešu Olimpiāde kā tāda. Viss bija noorganizēts augstā līmenī. Spēles pret tik spēcīgiem pretiniekiem kā Krievija vai Šveice deva labu pieredzi. Uz pirmo spēli pret Šveici nebijām gatavi tik augstam spēles tempam un nespējām to noturēt. Nākamajā spēlē pret Krieviju jau bija viss savādāk un spēlējām ļoti labi, gandrīz aizķērāmies aiz viņiem, mazliet pietrūka. Pēdējā spēle pret Rumāniju jau bija vieglāka, ko parādīja arī rezultāts, bet atzīšu, ka Rumānijas izlase spēlēja labu hokeju.
-Pēc U-17 izlases turnīra, tevi uzaicināja uz U-18 izlase, kā tev tur gāja?
-Divas dienas uzreiz pēc atlidošanas sākās treniņu process 55.vsk. Sākumā bija grūti pārslēgties no ASV laukumiem uz Eiropas, bet tiku ar to galā. Pēc tam treniņprocess turpinājās Brocēnos. Nometne tika labi aizvadīta, treniņos bija augsts temps, tikām uzturēti fiziski labā 
formā. Treneri mums labi izskaidroja kādu taktiku mēs piekopsim un to arī atstrādājām treniņos. Pēc nometnes aizvadījām pārbaudes spēli ar HK Rīga un pēc šīs spēles arī tika nosaukts sastāvs. Sajūtas, protams, bija patīkamas. Tādas ir vienmēr, kad tiec uzspēlēt Latvijas izlasē un vēl jo lielākas, ja esi gadu jaunāks, nekā pārējie komandas biedri.
-Ko vari pateikt par pašu Pasaules čempionātu?
-Pasaules čempionāts bija noorganizēts ļoti augstā līmenī, kā jau elites divīzijai tas pienākas. Spēles tika aizvadītas Soču olimpiskajās arēnās, uz spēlēm nāca arī labs skaits skatītāju, jo īpaši daudz uz Krievijas izlases spēlēm – tās tika rādītas arī televīzijā. Sadzīves apstākļi bija labi, nekas netrūka. Uz ledus diemžēl viss nesanāca kā gribējās. Visi spēlētāji cīnījās cik vien varēja, mikroklimats bija labs, nevienam neko nevarēja pārmest, ka atbraucis ekskursijā uz kūrortu. Bet nu diemžēl nespējām konkurēt meistarības un fiziskajā ziņā ar hokeja lielvalstīm..
-Kādi ir tavi nākotnes plāni?
-Tuvākie plāni ir tikt kādā ASV universitātē, kur es varētu iegūt augstāko izglītību un spēlēt hokeju tajā pašā laikā. Tālākajos plānos tad jau redzēs, tagad nevar neko paredzēt, bet, protams, kā jau jebkuram hokejistam, mērķis ir viens – uzkāpt uz NHL ledus.
-Vai ir vēlme atgriezties Latvijā?
-Protams, gribētos arī atgriezties mājās uzspēlēt, bet domājams, ka tuvākajā laikā tas diezvai notiks.
Lotāra Blogs 