Kambala: Ja es nožēlotu savas kļūdas, tad nekad nebūtu izgājis boksa ringā

Intervija ar Kasparu Kambalu notika 2014. gada jūlijā, bet aktualitātes ziņā garadarbs nav novecojis. Kāpēc turēju tik ilgi sveci zem pūra? Iesākumā interviju gribēju pārdot kādam medijam, bet neviens lielu atsaucību neizrādīja, tāpēc nogaidīju…četrarpus gadus. Laika ritenī pazudusi kopīgā bilde ar Kambalu un sarunas video, bet atšifrētais materiāls pacietīgi gulēja ārējā cietajā diskā.

Ciets bija arī Kaspars Kambala intervijas dienā, jo par sarunu viņš bija aizmirsis un nokavēja pusotru stundu. Satraukums, gaidot lielo vīru kāpinājās, bet simts gramus pirms šīs intervijas gan neiedzēru. Izrunājām karjeras līkločus caur basketbola laukumu un boksa ringu, diskvalifikācijas sekas, kļūdu nožēlošanu, iesaistīšanos politikā un citas tēmas. Atsēdies ērtāk un palasi, ko tad mēs ar Kambalu pirms laika saulainā vasaras dienā pārrunājām.

Mīļākā filma: Casino

TOP 3 treneri: 1. Oktais Mahmudi 2. Armands Krauliņš 3. Alvis Eglītis

Hobijs: Šahs

Dzīves moto: Less is more

– Vasara rit pilnā sparā. Kā šis gada karstākais periods tev atšķiras no citiem gadiem?

– Atšķiras tā, ka šovasar es daudz laika pavadīju Latvijā. Tik ilgu laiku neesmu pavadījis mājās, tikai, kad bija izlase. Apceļot un apbraukāt Latviju man nav bijis laika. Tagad esmu sācis trenēties.

– Kad tev parādījās pirmā mīlestība pret basketbolu? Tas bija uzreiz, kad iegāji sporta zālē un rokās tev bija basketbola bumba ar vienu mērķi – grozs?

– Tas bija uzreiz, jo visi man apkārt vienmēr ir spēlējuši basketbolu.

– Ir bijušas situācijas, kad pie pirmajām lielajām grūtībām gribas mest mieru basketbolam?

– Nē, tā nav bijis, kad negribas spēlēt. Bijuši momenti, kad liekas, kāpēc vispār es to daru. It sevišķi, kad pirmo reizi aizbraucu uz ASV – biju tālu no mājām, cita vide. Vairāk domas raisījās ap to, kāpēc atdodu visu sevi basketbolam.

– Pirmos profesionālā basketbolista soļus tu spēri Valtera skolā?

– Domāju, jā. Pirmā profesionālā komanda bija Rīgas Laiks. Tas nebija Valtera skolā, bet komandas bija saistītas.

– Un tad Kaspars Kambala ieraudzīja basketbolu no cita skatupunkta.

– Likās, ka būs ļoti grūti. Domāju, kā var uztrenēties tik spēcīgi kā tie lielie. Niknums un gribēšana bija izaugt labākam nekā visi pieaugušie. Ar dažiem man sanāca pēc tam spēlēt kopā. Vienā vasarā trenējos ar Uvi [Helmani], Robčiku [Roberts Štelmahers], Edgaru Šnepu, Andreju Bondarenko, Igoru Meļņiku, brāļiem Migliniekiem un citiem tā laika kulta spēlētājiem. Tagad daži no viņiem ir labi treneri.

– Paliekot Latvijā, tev būtu bijusi iespēja izveidot karjeru, kāda tev tā bija līdz šim?

– Tanī laikā viss bija citādāk. Tikko sāka parādīties internets, bet tas viss bija tikai pirmajās stadijās. To laiku nevar salīdzināt ar mūsdienām.

– Dodoties pāri okeānam noteikti arī tavs sapnis bija NBA.

– Protams.

– Kad biji ASV un NBA bija rokas stiepiena attālumā, mainījās viedoklis par šo līgu un sapņu aprisēm?

– Sapratu, ka nav viegli tur tikt. Gribēšana un sapnis nemainījās. Kad spēlēju koledžā, mērķis visu laiku bija tikai viens – NBA.

– Tomēr tuvāk par vasaras līgu tu savam sapnim nepietuvojies. Grāmatā arī atklāji, lai arī tu spēlē vasaras līgā, tas nenozīmē pilnīgi neko. Lielākoties tevi uzaicina tikai, lai aizpildītu trūkstošās vietas.

– Tas nenozīmē neko, ka tu tur esi. Daudzās komandās viņi tevi paņem vasaras līgā un ieliek sastāvā tikai, lai aizpildītu vietu. Viņi jau sen ir izdomājuši un zina, kuri pozīcijas spēlētāji ir vajadzīgi. Tu tur esi tikai, lai komanda varētu spēlēt.

– Pēdējos gados latvieši bieži tiek aicināti uz vasaras nometnēm. Vai visa šī specifika vēl joprojām nav mainījusies?

– Nedomāju. Tāpat tur spēlē jaunie nodraftētie varbūt kāds tiek paņemts, jo tajā komandā jau ir spēlējis un tiek iespēlēts ar partneriem. Man tieši bija tāds moments, kad pirmajā gadā mani uzaicināja Memfisas “Grizzlies”. Viņi man sacīja, ka patīk, kā es spēlēju, bet manā pozīcijā nebija brīva vieta. Nākamajos gados, kad braucu, tad jau es biju sevi labi parādījis Eiropā. Aģents teica, kāpēc, lai neaizbrauktu, vasarā patrenēties, neko nezaudēšu.

– Varētu teikt, ka tu NBA netiki sava rakstura pēc?

– Nē, tā es neuzskatu. Man bija iespējas tikt, bet tad jau es spēlēju Madrides „Real”, biju iemetis Eirolīgas rekordu vienā spēlē. Aģents teica, ka varētu sameklēt līgumu par piecas reizes zemāku summu kā Spānijā. Tad jau es vairs negribēju. Eiropā biju liela zvaigzne, ASV tik liela mēroga zvaigzne es nebūtu bijis. Negribēju vienkārši tikt un atzīmēt ar ķeksīti, ka mērķis ir izdevies.

– Pēc aizvadītiem gadiem ASV, spēlējot vidusskolā un koledžā, sekoja seši ļoti veiksmīgi gadi Eiropā.

– Jā tā bija. Uzskatu, ka visveiksmīgākā sezona man bija Stambulas “Efes Pilsen”. Tāpēc, ka treneris Oktais Mahmudi mani prata izmantot un deva spēlēt.

– Kā atšķīrās Eirolīga no ASV pavadītā laika – treneri, spēlētāji, mentalitāte?

– Kad spēlēju universitātē, es biju daudz jaunāks un nepieredzējis. Eirolīgā daudz nopietnāk trenējās, vismaz divas reizes dienā. NBA ir daudz spēles, tāpēc viņiem nesanāk vairāk trenēties. Spēlētāji tam visam pieiet individuālāk, bet komandas treniņi kā tādi viņiem ir maz. Eiropā ir rīta un vakara treniņš – divreiz dienā. Cik zinu, NBA vakarā tu atbrauc uz pilsētu un esi brīvs. Tev nav ne ar vienu jāēd kopā un nav jābūt ar komandu. Pats vari darīt, ko gribi. Jābūt tikai uz autobusu no rīta, kad jādodas uz treniņu.

– Vai tu dzīvē bieži nožēlo savas kļūdas un paviršības. Piemēram, diskvalifikāciju?

– Ja es to nožēlotu, tad nekad nebūtu izgājis boksa ringā. Dzīvē viss notiek, kam jānotiek. Protams, tu centies domāt par savām kļūdām un mācīties no tām. Ja tu kaut ko nožēlo, tad tu dzīvo pagātnē, tas tev visu laiku vilksies līdzi. Nākotnē tev būs pāri ēna. Guvu daudz dažādas mācības, ka nodarbojoties ar sportu, nevajag riskēt, jo var daudz pazaudēt.

– Pēc diskvalifikācijas saņemšanas bokss tavā dzīvē nāca kā balta lapa, kuru tu varēji krāsot visādās krāsās.

– Pirms tam biju mazliet trenējies boksā. Pienāca cits dzīves posms. No sākuma treniņos nesapratu neko. Ļoti daudz likos iekšā un trenējos, visam piegāju nopietni.

– Ko draugi teica par tavu jauno nodarbi?

– Viņi teica, ka esmu traks un tas nav iespējams. Es biju to iedomājies un darīju.

– Pēc boksa terminoloģijas abas rokas tev bija klasificētas kā aukstie ieroči. Vai šis likums vēl joprojām ir spēkā?

– Tad, kad tu esi profesionāls bokseris, tad jā. Tavi pirkstu nospiedumi tiek federāli reģistrēti. Kad beidzu nodarboties ar boksu, viss atgriezās vecajās sliedēs.

– Divi diskvalifikācijā pavadītie gadi pagāja ātri?

– Es teiktu, ka pagāja diezgan ātri, jo visu laiku boksējos, biju iekšā treniņos. Ja es nebūtu neko darījis, tad tas viss vilktos. Pamatīgi trenējos, divas reizes dienā, izņemot sestdienas un svētdienas. Tā kā tas laiks paskrēja nemanot. Sanāca 12 treniņi nedēļā un apmēram 50 treniņi mēnesī. Daudz vairāk nekā basketbolā.

– Kā atšķīrās boksa cīņa no basketbola spēles? Skatītāji tie paši, atkal uzmanības centrā esi tu, sviedri līst aumaļām.

– Atšķīrās ar to, ja basketbolā pielaid kļūdu, tev var iemest divus punktus vai iedod sodu. Toties, ja boksā tu pielaid kļūdu ir iespēja, ka tevi var izslēgt. Tā ir vislielākā atšķirība.

– Boksā pavadītais laiks tev dzīvei deva kādu atziņu vai papildu stimulu?

– Spēlējot basketbolu, zināju, ka esmu spēcīgs, viens no labākajiem spēlētājiem Eiropā, bet nebiju pārliecināts. Pēc boksa sapratu, kad biju izcīnījis visu ar savām dūrēm, tad man bija pārliecība. Sapratu, ja dzīvē gribu kaut ko izdarīt, tad visu var. Basketbolā viss, lielākoties, man nāca viegli, bet boksā – nē. Boksā sapratu, kā var iegūt pašpārliecinātību. Basketbolu es sāku spēlēt no bērnības, bet boksam pievērsos tikai 28 gados.

– Tas ir diezgan unikāli. Cilvēks, kuram nekad dzīvē nav bijusi liela saskarsme ar boksu, pēkšņi 28 gados kļūst par profesionālu bokseri. Vēl pie tam ringā, nezaudējot nevienu cīņu.

– Īstenībā, jā, tas ir fenomens. Es biju ne tikai profesionāls basketbolists, bet arī profesionāls bokseris. Divos sportos esmu bijis visaugstākajā līmenī. Boksā nezaudēju nevienu cīņu, tas ir apbrīnojami.

– Apvienot šos divus sporta veidus nebūtu reāli, arī, ja bokss paliktu amatiera līmenī?

– Ja boksētos visu laiku un ietu basketbolā kā amatieris, tad būtu vieglāk. Tāpat tas nav reāli, jo ir jātrenējas. Varētu no rīta aiziet uz boksa treniņu, vakarā – basketbola. Tad basketbolā varētu trenēties tikai vienreiz vai divreiz nedēļā. Fiziskā sagatavotība būtu, lai varētu spēlēt, bet laiks nebūtu individuālai meistarībai.

– Boksā biji spēris pirmos veiksmīgos soļus, kad visu meti pie malas, lai atkal mestos basketbola laukumā. Varbūt labāk vajadzēja palikt boksā un turpināt profesionālo karjeru ar boksa cimdiem rokā, nevis basketbola bumbu?

– Ja es boksā neizsistos, lai varētu būt tādā līmenī kā pirms tam basketbolā bija jāizlemj, ko darīt. Tajā laikā es arī šķīros un pieņēmu lēmumu par labu basketbolam.

– Pirms pāris gadiem tevi uz cīņu izaicināja pat Raitis Ivanāns, bet ringā nedevāties.

– Viņš mani neizaicināja, kā te Latvijā rakstīja. Mūs gribēja salikt kopā viens sponsors, tad mēs abi domājām. Es piekritu, bet viņš laikam nevēlējās.

– Tu tagad ļautos tādam izaicinājumam?

– Tas viss ir atkarīgs no izaicinājuma rakstura. Jābūt arī loģiski domājošam, vai pretinieks ir tavos spēkos, ja būtu līdzīgi, tad būtu interesanti. Ja oponents ir daudz meistarīgāks un labāks, tad būtu negudri ļauties cīņai.

– Pēc boksera karjeras tev turpinājās basketbolista karjera. Kā tā atšķīrās no pirms diskvalifikācijas perioda?

– Pēc tam vairāk netiku nevienā Eirolīgas klubā, jo nebiju spēlējis. Biju arī tāda kā melnā aita, neviens negribēja riskēt. Vasarā pēc boksa aizgāju uz pāris treniņiem pie sava bijušā trenera Valda Veltera VEFā. Pēc tam trenējos ASK, un bija domāts, ka spēlēšu pie viņiem, kad komanda izjuka, meklēju citus variantus.

– Valdis Valters tevi aicināja pēc tam atpakaļ uz VEF parakstīt līgumu?

– Tanī laikā viņi vēl tikai sāka veidoties. 2010. gadā pēc Krasnojarskas bija runa ar VEF, bet neaizgāju, jo tika dots ļoti īss periods, lai apdomātos. Domāju, ka būs liels piedāvājums no Ķīnas, bet nepaņēma.

– Tev bija mainījies skatījums uz basketbolu pēc boksa ringā pavadītā laika?

– Īpaši mainījies nebija.

– Skatoties komandas, kurās tu esi spēlējis lielākoties, figurē Turcijas karoga krāsas. Iegaršojušies turku kebabi?

– Domāju, ka Turcijā man ir vārds un labi pazīst. Man pašam Turcija pati par sevi patīk, bija vienmēr viegli tur atgriezties.

– Basketbolista karjera tev ir iegājusi beigu fāzē, esi apsvēris domu, kur noslēgsi karjeru – Latvijā vai varbūt Turcijā?

– Teikšu atklāti, vēl īsti neesmu par to domājis. Es esmu piedomājis pie šī jautājuma, bet atbildi neesmu saņēmis. Neviena Latvijas komanda interesi arī nav izrādījusi.

– Varbūt atkal pievērsīsies boksam pēc basketbolista karjeras beigām?

– Vasarā pāris reizes aizeju pasist pa boksa maisu, bet nopietni neatgriezīšos.

– Kaspara Kambalas basketbola skola kādreiz tiks atvērta?

– Laiks rādīs, un Dievs to tikai zina (smejas). Nekad nesaki nekad. Es tagad ar savu turku aģentu runāju, un viņš grib, lai es strādāju Turcijā. Tieši attīstot jaunos spēlētājus, tad redzēs.

– Sportistiem traucēklis bieži vien ir apkārtējie vilinājumi – azartspēles, alkohols, uzdzīve. Tu varētu būt viens no tiem izņēmumiem, kuram tas vispār netraucēja koncentrēties uz savu darbu.

– Kādu brīdi man izdevās gan labi atpūsties, gan labi spēlēt basketbolu. Tāpat ilglaicīgi es to neieteiktu, jo var sekot tieši mans gadījums – diskvalifikācija. Pagaidām vēl nejūtu sekas, bet, ja uz vecumu nepiebremzēšu, tad var palikt grūtāk.

– Seko Latvijas basketbola izlases gatavošanās posmam pirms gaidāmā Eiropas čempionāta kvalifikācijas posma?  

– Teikšu atklāti, īpaši neesmu sekojis līdzi. Kaut kur skatos, kāds spēlē, bet izlasei nesekoju.

– Pēc 2009. gada Latvijas Basketbola savienība ir kontaktējusies ar tevi?

– Pēc tam vispār nekādu interesi nav izrādījusi.

– Kā vari raksturot tusētāju paaudzes iespēto 2009. gadā?  

– Bija moto – „Visu vai neko”, tajā laikā sanāca neko. Domāju, ka tas bija diezgan spēcīgs moto. Ja es būtu pie teikšanas, tad saukli liktu citādāku. Cilvēki padomāja, ka mēs neko neizdarījām. Protams, varējām nospēlēt labāk, kā sanāca, tā sanāca.

– Šis moto jums bija par smagu?

– Domāju, ka tas bija pārāk bravūrīgs sauklis. Likās, ka mēs visi esam tautas ienaidnieki. Tomēr pēc tam neatceros, kad izlase būtu tālāk aizgājusi, kā mēs aizgājām.

– Tā bija spēcīgākā izlase, kurā tu biji spēlējis?

– Man liekas, ka spēcīgākā izlase, kur esmu spēlējis bija tad, kad mēs uzvarējām Lietuvu un tikām tālāk. Tas bija 2001. gadā, Turcijā, kad izcīnījām astoto vietu. Tā bija visspēcīgākā, jo bija saliedēta.

– Uz izlasi vienmēr devies no labākās sirdsapziņas vai arī kādreiz ar piespiešanos?

– Man nekad tā nav bijis, ar piespiešanos. Tad, kad bija kādas domstarpības vai viedokļi nesakrita, tad arī nespēlēju. Vienmēr brīvprātīgi.

– Tev ir lepnums par savu valsti?

– Noteikti, kā nekā man uz labās rokas ir uztetovēts Latvijas karogs. Protams, es domāju, ka Latvijas vārdu es esmu nesis tālu pasaulē. Sākot no vidusskolas un arī spēlējot universitātē. Kad jautāja, no kurienes esi, tad parasti atbilde bija štats vai vidusskola, bet es teicu, ka esmu no Latvijas. Arī, spēlējot vidusskolā, teicu, lai raksta, ka esmu latvietis.

– Mūsdienās, dažreiz, jaunie sportisti atsaka palīdzēt izlasei līgumu dēļ, jo baidās gūt traumas. Tādējādi karjera var mainīties, vai tas ir pieņemami, ka sportisti atsaka savas valsts izlasei?

– Es pats arī esmu reiz atteicis izlasei, bet tas vairāk bija tāpēc, ka konfliktēju ar treneri. Protams, ja var spēlēt, tad ir jāpārstāv izlase.

– Seko līdzi latviešu basketbolistiem pasaulē?

– Laiku pa laikam tviterī kaut ko apskatos. Ja kāda informācija izlec, tad arī izlasu. Esmu ievērojies Kristapu Porziņģi, viņš varētu būt interesants spēlētājs, ja ar viņu strādātu. Kādreiz vairāk sekoju Ventspilij, kad tur spēlēja Sančo [Sandis Valters].

– Lai gan tu nepavadi daudz laika Latvijā, vai kāda politiskā partija tevi ir uzrunājusi, lai pievienotos viņiem?

– Nē (smejas). Pašlaik nebūtu gatavs doties politikā.

– Pēc karjeras beigām sportistam būtu vērtīgi saistīt arī turpmāko dzīvi ar sportu?

– Tas ir atkarīgs no cilvēka, ja negribas, tad, protams, nē, bet ja ir vēlme, tad viennozīmīgi jā. Ļoti labi, ja sportists savu pieredzi turpina ieguldīt. Citiem toties tas ir apnicis, un viņi grib atpūsties.

– Kāpēc izlēmi izveidot savu grāmatu?

– Es par to biju kādreiz domājis, varbūt būtu cilvēkiem interesanti. Armands Puče izteica tādu ideju, tam uzreiz piekritu. Runājām caur skaipu, kādas 25 sesijas pa četrām stundām un pamazām likām kopā grāmatu. Izvēlējāmies noteiktu tēmu un par to runājām. Viņš, klausoties uzreiz, pierakstīja. Uzdeva man jautājumus un es vienkārši stāstīju.

– Bija emocionāli vēlreiz pāriet pāri visiem notikumiem?

– Jā, bija ļoti emocionāli.

– Kāds ir tavs plāns, kur tu gribētu būt pēc pieciem gadiem?

– Es gribētu būt kādā nostūrī, kur ir pludmale ar baltām smiltīm. Sēdēt, atpūsties un domāt par nākotni.

Četrarpus gadu laikā ir notikušas pārmaiņas, bet Kaspara dzīves stāsts turpina būt aktuāls un viņa izvirzītie pieņēmumi apstiprinājušies. Politikā nav iesaistījies, lai gan pavīdēja runas, ka 13. Saeimas vēlēšanās Kambala startēs no “Kam pieder valsts” partijas saraksta. Ar Kristapu Porziņģi strādājuši tikai labi speciālisti un basketbolists pārstāv NBA komandu Ņujorkas “Knicks”. Pats Kaspars nesen piedzīvoja debiju aktiera lomā latviešu filmā “Homo Novus”, izšķīries no draudzenes un vismaz pagaidām basketbolu nespēlē.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s