Astoņās dienā nolaivot Gauju (II daļa)

Otrā daļa ekspedīcijas Gauja 8 stāstu ciklam, ekspedīcija noslēdzās jau pirms diviem mēnešiem. No atmiņas nu jau mazliet ar grūtībām velku notikumus, kuri risinājās ekspedīcijas gaitā. Ar pirmo daļu vari iepazīties ŠEIT. Filma Gauja 8 taps pēc nenoteikta laika, viena mēneša ietvaros.

Saucamajā sūdupītē jau pirmie metri bija ar augstām zālēm virs un zem ūdens, es atrados laivas priekšgalā, pēc pirmajiem metriem jau biju sapīts zirnekļu tīklos. Man kā galvenajam zāļlauzējam bija jānes tas upuris, lai gan tas bija pūdeļa pirdiens, salīdzinājumā ar to, kas mūs sagaidīja turpinājumā.

No atmiņas bloka liela daļa ekspedīcijas ainu ir izbalējušas, tāpēc nākas tās atminēties ar mūsu Facebook tiešraides ierakstiem. Noskatoties pirmo video, pilnībā atgaisa atmiņā tās sajūtas, kad pirmā nakts [uz rīta pusi] bija stindzinoši auksta. Pirmajā dienā mēs cēlāmies piecos no rīta, kad migla staigāja pa zemes virsu, un iekšējo drebuli bija grūti apstādināt. Tomēr silta putra krāsnij piemet papildu ogles, ja brokastis kārtīgi nepaēdām, kas gadījās diezgan bieži, tad fiziskais un mentālais stāvoklis bija šķidrs.

Mēs rēķinājām, ka pirmās trīs dienas būs adaptācijas laiks Gaujas upē, realitātē katra diena bija pielāgošanās jauniem apstākļiem. Pirmajā dienā mēs daudz stūmām laivu, arī otrajā pietiekami, bet kopumā katru dienu nācās stumt laivu. Vienu gan mēs bijām piekodinājuši viens otram ekspedīcijas sākumā, ka laiva nedrīkst apgāzties, jo mūsu gadījumā tā būtu kā avārija ar mašīnu – visas mantas un paši būtu slapji.

Gaujā kopā atrodas deviņi HESi, mums nācās šķērsot septiņus. Visspilgtāk atmiņā palicis Variņu HES, kas mūsu ekspedīcijā bija pirmais no septiņiem. Tāpat bija jāpārvar pāris dzirnavas, bet grūtības pakāpē tās bija vieglākas. No visām stacijām Variņos mēs pavadījām visilgāko laiku, jo mazliet uzēdām, es nopeldēju, Kristers makšķerēja, un mūs apciemoja divi vietējā ciema pipari, gadi ap 60. Vecās Audi A80 markas mašīnas šoferis izskatījās veselīgi skaidrs, savukārt viņa draugs, kuram līdzi bija mazs suns, bija brīvdienīgā švinkulī. Tie ar mums gari plaši izrunājās, pastāstīja par skatuvi, kas agrāk atradusies vienā no Variņu HESa pusēm un kā tur griezti danči. Pēc īsas peldes vīri devās mājup, mēs pārnesām mantas stacijas otrā pusē un turpinājām ceļu.

Dienas gaišo daļu noslēdzām “Lācītēs”, kur agrāk slējās lepns brīvās atpūtas komplekss ar restorānu, naktsmājām, sporta laukumiem un citām iespējām. Mums nebija, par ko sūdzēties, jo nojumīti atradām un pagatavojām vakariņas. Vēderi bija diezgan patukši, jo kuņģis vēl nebija sarāvies ekspedīcijas režīmā.

Pagulējām vien nieka divas stundas, pēc kā sekoja pirmais nakts brauciens. Organisms bija kaujinieciskā gatavībā, lai gan pieņēmumi galvā jau veica savus īssavienojumus, jo ceļš solījās būt pārbaudījumiem pilns. Ieslidinājuši laivu ūdenī pirmie aira vilcieni bija cerību pilni, bet uzreiz aiz neliela līkuma sekoja akmeņu krāvums jeb krācītes. Garajā ekipējumā saģērbušies kāpām ārā no laivas, bet atkal vēl viens pārsteigums – krācītes lielas, un izskalotās bedres starp akmeņiem diezgan dziļas, lai varētu iesmelt gumijniekā ūdeni. Te pēkšņi sāk riet suns, un vienīgais, kas mūs apspīd tumšajā naktī ir daudz zvaigžņu.

Ceļu turpinājām diezgan raitā tempā, ar īpaši atplēstu muti vērojām zvaigznes, jo tāds zvaigžņu kopums nebija pat Latvijas Televīzijas Jaungada ballē.

Rīta saulei pamazām tipinot pa zemes virsu, uznāca diezgan liels nogurums, visu nakti bijām koncentrējušies uz ceļu un kāpuši ārā no laivas, lai no sekluma aizstumtu līdz dziļākai vietai. Vienā brīdī Kristers pateica, ka centīsies mazliet pagulēt, kādas trīs minūtes sanāca, līdz laivas pakaļgals atdūrās pret kādu zaru. Nolēmām, ka jāstājas malā, jo abiem gribas gulēt. Labais krasts bija augstāks par kreiso, tur varēja redzēt pat sauli. Pārsteigums bija brīdī, kad abi izlīdām trīs metru augstā, stāvā paaugstinājumā, kur valdīja silts gaiss. Nogājām lejā pēc mantām, pēcāk uzvilkām arī laivu, kamēr gāju iestādīt priedes zaru, Kristers iekurināja ugunskuru. Katrs ielīdām savā guļammaisā un ātri vien aizmigām. Pāris stundas pagulējām līdz brīdim, kad saule karsēja sejas vaigus un guļammaisā prasījās pēc vēja. Rausāmies augšā, mazliet uzkodām riekstiņus, laivu nolaidām lejā, mantas salikām un aidā Gaujiņā. Kļūda bija tāda, ka nepaēdām kārtīgas brokastis, to varēja izjust dienā ar ātrāku spēku izsīkumu.

Diena bija diezgan saulaina, un ceļš raisījās pozitīvā gultnē, daudzkārt tāpat nācās stumt laivu, jo ūdens līmenis spītīgi zems. Lejasciemā mēs noslēdzām dienas distanci, otrās dienas gaišais posms bija mierīgs un bez lieliem starpgadījumiem, ja vērā neņem trīs HESus. Lejasciemā piestājām laivotājiem paredzētā vietā, kamēr Kristers steigšus gāja uz veikalu, es tikmēr lēnā garā visu saliku pa vietām. Ūdens bija silts, tāpēc mēģināju nopeldēties, sanāca tikai apslapināties. Nakti pārlaidu uz savāktajiem salmiem, Lācītēs siens bija vairāk, bet vienmēr nevar būt ekstras.

Arī dabas plāns ne vienmēr sakrīt ar cilvēka izvirzītajām hipotēzēm, jo rītam iestājoties, secinājām, ka pa nakti Gaujā atkal krities ūdens līmenis. Šī bija diena, kurā Lielais Pēteris mūs iepazīstināja ar savu plānu, ambīcijas nolikām malā, jo tās bija liekas. Dienu iesākām salīdzinoši raiti, satikām mūsu ekspedīcijas jaunos ceļabiedrus – pīles. Pirmajā dienas daļā laiva slīdēja kā nazis ar vieglu glāstu virs sviesta kluča, bet ap pusdienlaiku debesis sāka apmākties.

Laika prognozes neskatījāmies, bet rādījās, ka būs neliels lietus līdzīgi kā dienu iepriekš. Pāris piles pārvērtās daudz lāsēs, kad lietus sāka pieņemties spēkā, piestājām pie Vidagas estrādes, kur uznesām arī laivu. Intereses pēc paskatījāmies, kādus tad sola laikapstākļus turpmākajās dienās. Šajā brīdī dūša mazliet sametās, jo saules vietā rādījās pilnīgs pretstats, spēcīgs lietus un dažkārt zibens. Kamēr Kristers aizgāja uz veikalu, es ar vilšanās balsi zvanīju tētim un saku: “Nu re, visu ekspedīcijas laiku rāda lietu. Mums nav telts, drēbes slapjas, mazliet nosalis, šādā braucienā tak var saslimt, ja tā turpināsies.”

“Paskaties uz valsti, kuru mums izcīnīja Latvijas brīvības cīnītāji. Viņiem apstākļi bija krietni bēdīgāki, tāpēc redzēsimies Carnikavā pēc piecām dienām,” sacīja mans tētis. Cerību zvans bija tikai ar vienu domu, lai saņemtu apstiprinājumu, ka misiju var noslēgt priekšlaicīgi. Mūsu katrs, mans un Kristera, ģenerālis ielika mūs pareizās domu sliedēs, tāpēc ilgi laiku nevilcinājām. Līdām atpakaļ laivā un turpinājām ceļu.

Pēc divām stundām, kad šķērsojām Pleskavas šoseju zem tilta, lietus intensīvi atstrādāja vasaras sausās dienas. Piestājām kempingā “Zvejnieki”. Pie mums atnāca saimnieka sieva, ar kuru pārmijām pāris vārdus, situācija sirreāli vienkārša – mums nekā nav. Atnākot mājas saimniekam Valteram Sīpolam, bilde kļuva skaidrāka, ka telti varēs aizlienēt un uzsliet blakus šķūnim. Mūs vēl ielaida iekšā pirtī nedaudz pasildīties, kamēr tā kūrās kādai atpūtnieku grupai. No siltuma izlienot, lietus turpināja līt, bet lēciens Gaujā mazliet atsvaidzināja. Pārģērbjoties siltākās drēbēs, iegājām mājā, kur mūs pabaroja un sasildīja. Pirms gulētiešanas teltī valdīja neziņas mākonis. Viss pārbaudījumiem pilnā dienā bija nokārtojies, bet kas sagaida tālāk?

Nākamās dienas brokastis paēdām mājā, savācām mantas un slidinājām laivu Gaujā. Laikapstākļi bija pierimuši, bet gaisā tāpat smaržoja pēc gāziena. Pēc nepilnas stundas, skaidrās debesis pāršalca tumši mākoņi, kās pārvērtās apjomīgā lietū. Nedaudz salijām, bet ceļu turpinājām, kur aiz diviem līkumiem sekoja pirmais pitstops. Par laimi, mana tēta brālēns Raitis Zariņš dzīvoja netālu no Gaujienas. Dienu iepriekš, viņš bija kāzās Tūjā, bet Raitis solīja, ka palīdzēs, atvedot pāris mantas.  Nepagāja pat piecas stundas, ka mazliet aiz Gaujienas tilta piestāja Volkswagen busiņš, kurā Raitis atveda mantas.

Sastāvs – makšķernieka telts (ar vienu rokas kustību uzslej telti), kaste ar gurķu un tomātu saturu (pēcāk lieki noderēja), džemperi, siltās bikses un vilnas zeķes (pēdējās trīs speciāli Lotāram Zariņam).

Skats, kas mūs sagaidīja aiz Gaujienas. Drīz vien sāka gāzt.

Pēc laba vēlējumiem un materiālā atbalstu, Raitis devās atpakaļ uz mājām, bet mēs Gaujā. Iesākums bija gana labs, bet laika prognozes liecināja, ka drīz būs gāziens. Pusotru stundu paairējām, bet tad sāka gāzt kā ar vannām, visam klāt vēl zibens šovs ar pērkona skaņas augstākajām performancēm. Tik dulli mēs neesam un ekspedīciju gribējām noslēgt, tāpēc bija jālien ārā slēpties kādos krūmos, kā arī jāgaida brīdis, kad beigs zibeņot. Sarāvušies sēdējām krūmos, lai paslēptos no spēcīgās lietusgāzes un vēja brāzmām. Pēc pusstundas sēdēšanas krūmos zibens bija pierimis, bet lietus nemitējās, kāpām iekšā laivā un turpinājām braucienu.

Sasnieguši Latvijas – Igaunijas robežstabiņus, debesis bija sadalījušās divās daļās – tumšs un gaišs. Pēc katra nākamā līkuma cerējām, ka attālināsimies no tumšajiem draudiem, dažkārt mazliet smidzināja, bet lielu postažu nakts garumā lietus neizdarīja. Tumšais dienas posms bija vēss, spīdinot galvas lukturīti, virs ūdens varēja redzēt gaišas pogas, tām pietuvojoties, vērotājs ar spēcīgu astes vēzienu pazuda ūdenī. Savukārt pīles bija dullākas, jo tās nesās virsū laivai. Neskatoties uz auksto nakti un slikto redzamību, atkal varēja baudīt zvaigznes. Šoreiz tās bija dikti cimperlīgas, jo krita, kur pagadās. Beigu beigās pat aptrūkās sapņi, ko ievēlēties, jo ik minūti krita zvaigznes .

Ap rīta pusi piestājām pieturvietā Aņņi, kur ieturējām pauzi un silto maltīti. Jutām, ka organismā ir spēks, tāpēc paēduši, turpinājām ceļu, bet tas nerādījās tik gluds kā Gaujas virsma. Ap pieciem plānojām piestāt pieturvietā, kas bija atzīmēta kartē, bet nevarējām to atrast. Garā līkumā skatījāmies, kur ir norādes, līdz uzdūrāmies uz nogāzta koka stumbra. Laivas pakaļgalu straume nesa sev līdzi, draudēja uzsēšanas pilnā garumā, kas nozīmētu apgāšanos. Tāpēc es kāpu uz koka un stūmu laivu nostāk, bet nenoturēju līdzsvaru un iekritu ūdenī līdz krūtīm. Iestājās šoka stāvoklis, jo ūdens bija siltāks par gaisu, tāds neliels izbīlis vēl vairāk nogurdināja.

Beigās atradām meklēto pieturvietu, bet tur, nekā jēdzīga nebija, tāpēc nobāzējāmies krasta kreisajā pusē. Uzslējām telti, aplikām laivu otrādāk un salikām drēbes, lai izžūst. Nosaluši ielīdām teltī un ātri vien aizmigām. Pēc četrām stundām pieceļoties secinājām, ka visu nakti ir lijis, nācās izliet ūdeni no gumijniekiem, izslaucīt un turpināt ceļu.

Gauja kļuva arvien līkumaināka, laikapstākļi arī sāka nostabilizēties pozitīvā gultnē. Ap vieniem dienā upe ieņēmu savu, mums visiem tik labi zināmo platumu, jo līdz šim Gaujas apjomi nemaz neatgādināja tik varenu upi. Dienas noslēgums plānojās Strenčos, kur parādījās pirmā lielā civilizācija. Karti izpētījuši, secinājām, ka aiz diviem līkumiem būs tilts, kur sekos pieturvieta. Līkumi iet, bet tilta nav, mazliet jau īgni noskaņoti. Uzvilkušies un pievarējuši krietni vairāk par diviem līkumiem, saskatījām tilta aprises un varējām mierīgi uzelpot. Pieturvietā notauvojušies, uzēdām silto ēdienu un likāmies uz auss.

Nākamajā rītā Kristers jau bija cēlies, bet es tikko sasniedzis divu stalto gulbju formas vecumu, vēru vaļā acis šai skaistajā dienā. Paēduši brokastis, Kristers ūdenī vēl pamētāja aukliņu, pieķērās tāds mahten labs loms, tomēr beigās norāvās un palikām bez vakariņām. Uzreiz aiz Strenčiem sekoja krācīšu posms, kas mūs paātrināja ceļā uz Valmieru, bet vēlāk uz Jāņrāmi.

Nonākot Valmierā, Daliņu pludmalē mūs sagaidīja bijusī skolasbiedrene Elizabete Ločmele ar savu brāli, kuri mums bija pagatavojuši šokolādes cepumus. Vārds pa vārdam, un Elizabete jau saka, lai laižam cauri krācītēm, bet mēs mazliet nedroši. Patīkami bija baudīt Stāvo Krastu skaistumu no Gaujas līmeņa, nevis tikai skatoties no augšējās pozīcijā uz upi. Pirmās krācītes mūs sagaidīja aiz Sajūtu Parka gaisa trases vantīm. Šajās krācītēs arī sanāca saslapināties visvairāk, lai gan līdz nākamajām pirms Ribu tilta mūs pavadīja ar zīmi “Uzmanību! Bīstamas krācītes”. Tomēr ceļu mēs turpinājām, krācītes pagāja bez lielas piepūles, jo zemais ūdens līmenis tās bija noslāpējis.

Piestājām uzreiz pēc Gaujas tilta pie Vidzemes Augstskolas, iesākumā Kristers aizgāja uz veikalu, bet pēcāk es devos apskatīt civilizāciju. Godīgi sakot, jutos kā neandertālietis, jo apkārt likās tik daudz cilvēku, bet veikals ar tik ļoti plašu izvēli, tīrām telpām un spožām gaismām. Varētu likties smieklīgi, bet tāds bija pirmais iespaids, ar acīm varēja apēst visu, kas atradās veikalā. Pieklājīgā daudzumā paņēmu silto ēdienu kastītē, sulu, pāris šokolādes un biezpiena kūku, ko apēst dienas finišā.

Turpmākais ceļš bija nogurdinošs, jo pēc kārtīgas maltītes prasījās likties uz auss. Tikām līdz Sietiņiezim, kur piestājām, lai uzēstu cepumus un padzertos. Tad pēkšņi lietus mūs atkal pārsteidza, uzvilkām garās formas un sēdāmies iekšā laivā. Aizairējot līdz dienas finišam Jāņrāmim, lietus atkal gāza. Uzvilkām laivu ar visām mantām, uzslējām viegli saliekamo telti, apēdām kūku un likāmies uz auss.

Nākamā diena sākās ar neziņu, jo rīts bija ietērpts miglā un pelēkās debesis uzticības kredītu neviesa. Šodienas mērķis bija skaidrs – Sigulda. Cēsīs mūs sagaidīja Vidzemes TV komanda, kas veidoja sižetu par mūsu ekspedīciju.

Posmā līdz Siguldai bija daudz krācīšu, kas pirmspēdējās dienas darbu atviegloja vēl vairāk. Iekšējo balsi nomierināja arī fakts, ka šī bija pēdējā pilnā diena Gaujā. Dažbrīd mazliet atpūtušies, ap sešiem vakarā sasniedzām Siguldu. Diena pagāja starp upes ieskautajām klintīm, pabraucot garām arī brīvdienu režīma laiviniekiem. Piestājām apmetnē pirms Siguldas tilta, kurā bija mazā būdiņa uz četrām takša kājām, vismaz pēdējā naktī bija salīdzinošs komforts.

Vakarā  mēs galīgi nevarējām sūdzēties par komfortu. Piezvanīju savai Siguldā dzīvojošajai omei, kura teicās, ka brauks mūs pabarot ar pupiņu zupu, karbonādēm, eklēriem, cepumiem, šokolādēm un citiem gardumiem. Liels paldies manai omei, kura mums sagatavoja bagātīgu galdu. Vakarā pirms gulētiešanas, tīrot zobus, ūdenī varēja redzēt atspulgu no pilnmēness debesīs. Godam nopelnīts harmonisks vakars.

Liekas, ka vēl tagad var sajust nākamā rīta svaigo smaržu, migla staigāja pa ūdens virsmu un motivācija ātrāk sasniegt finišu bija mākoņu augstumā. Paēduši kārtīgas brokastis, mēs sēdāmies savā laivā, lai izbrauktu pēdējos Gaujas kilometrus.

Mūzikas pavadījumā airējam uz priekšu, vēl pēdējo reizi šovasar izbaudot Gaujas jūtis. Pēdējā dienā sākās ķibeles ar veselību, nekā traka nebija, bet muguras sāpes Kristeram un pleca atteikšanās man. Tie bija sīkumi salīdzinājumā ar to, ko mēs pieredzējām ekspedīcijas laikā. Pēc Rāmkalniem Gauja pamazām sāka ieņemt savu lielo atvērumu, kas mums tikai apgrūtināja airēšanu. Nācās airēt gar pašu upes krastu vai meklēt variantus izlavierēt pa dziļo sliedi. Ap pieciem vakarā sasniedzām Gaujas izteku Rīgas Jūras līcī, tajā brīdī zosāda un raisošās asaras bija grūti savaldīt.

Pēdējā dienā prieks ar skumjām vijās vienlaicīgi, jo Gauju sanāca iepazīt tuvāk, kā jebkad būtu iedomājies. Ekspedīcija kopumā aizņēma septiņas dienas un desmit stundas, kurā bija iespēja pierādīt sev, ka vari pārvarēt grūtības un pārdomāt vairākas savas dzīves mācībstundas. Tev ir iespēja pabūt vienam ar savām domām, izanalizēt, kādus lēmumus pieņemt, lai mainītu dzīvi vai pakārtotos saviem kvēlākajiem mērķiem. Ekspedīcija bija labs piedzīvojums un dāvana savai valstij simtgadē, kam mums visiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Dari, attīsti sevi, jo tikai tad mēs visi un tu pats jutīsies labāk. Tagad vari izbaudīt mūsu emocijas finišā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s