Intervija ar Deniju Romanovski

Posted: Marts 31, 2013 in Hokejs

Intervija ar Latvijas U-18 un Sanktpēterburgas čempionāta labāko vārtsargu Deniju Romanovski. Jaunais hokejists aizstāvējis Latvijas Denijs Romanovskisizlasi savā vecuma grupā neskaitāmas reizes un vienmēr ticis atzīts par labāko vārtsargu.

Vizītkarte:

Vārds, uzvārds- Denijs Romanovskis

Dzimis- 1997. gada 24. februārī

Augums- 172 cm

Svars- 73 kg

Pozīcija- vārtsargs

Mīļākās filmas- “Never back down” un “Rokijs”

-Kurš tevi iedvesmoja spēlēt hokeju? 

– Iedvesmot mani neiedvesmoja neviens, bet hokejā mani ievirzīja mani vecāki. Patiesībā viss sākās ar to, ka tētis mani aizveda uz halli, kur redzēju, kā lielie spēlē hokeju. Tad arī sapratu, ka es to vēlos. Vecāki mani nekad nespieda trenēties un spēlēt hokeju, tā bija mana izvēle.

-Kas bija tavs pirmais treneris? 

-Mana pirmā trenere bija Lolita Andriševska, kura pati pirms laika sargāja vārtus Latvijas sieviešu hokeja izlasē. Viņai es varu teikt vislielāko paldies par to, ka esmu savā hokejista karjerā sasniedzis tik daudz, jo viņa bija tā, kas noorganizēja vārtsargu treniņus kopā ar slaveno hokeja vārtsargu Artūru Irbi. Trenējoties pie šīs treneres es apguvu hokeja spēles pašus pamatus, kā arī guvu ļoti vērtīgu pieredzi gan kā laukuma spēlētājs, gan kā vārtsargs. Trenere varēja būt gan ļoti jauka un mierīga, bet varēja nepieciešamības gadījumā būt arī stingra un prasīga. Ar treneri man joprojām ir saglabājušās labas attiecības, mēs ik pa laikam sazināmies, un es zinu, ka jebkurā laikā viņa man būs laba padomdevēja arī tagad..

-Vai atceries savu pirmo treniņu? 

-Pirmo treniņu es pat neatceros (laikam biju tā satraucies, ka nekas atmiņā nepalika), bet ļoti labi atceros pirmo reizi, kad ar slidām kāpu uz ledus. Man bija 3,5 gadi, un tas notika Jelgavas ledus hallē publiskās slidošanas laikā. Uz ledus bija ļoti daudz cilvēku, un es biju ļoti nobijies, taču, kad sāku slidot, manas bailes pamazām izzuda.

-Kā izdomāji kļūt par vārtsargu? 

-Kad sāku spēlēt hokeju, es pat nedomāju – būšu laukuma spēlētājs vai stāvēšu vārtos. Man bija diezgan labi panākumi kā spēlētajām. Spēlēju 1. maiņā, veicās labi, bet tad kaut kā ienāca prātā, ka es taču varētu būt vārtsargs… Protams, uzreiz izlemt bija grūti, tāpēc vērsos pie vecākiem pēc padoma. Viņi neiebilda, ka kļūstu par vārtsargu, bet man pašam bija jāiet pie treneres un jārunā. Tā arī darīju. Ar treneri sarunājām, ka kādu laiciņu pamēģināšu. Tā nu mēģināšana ir ievilkusies līdz pat šai dienai.

-Kā patika Jelgavas komanda? 

-Jelgavas komanda ir tā, kurā es sāku spēlēt hokeju, apguvu spēles pamatus, guvu pirmos rezultātus un apbalvojumus, tāpēc šai komandai Denijs Romanovskisir liela nozīme manā hokejista karjerā. Komandu atceros gan ar cieņu, gan reizēm arī ar smaidu, jo mēs ne tikai kopā cīnījāmies uz ledus, bet arī labi pavadījām laiku. Tā nebija liela komanda, bet tajā valdīja disciplīna, cīņasspars un komandas gars. Par komandu varēja teikt: “Viens par visiem, visi par vienu.” Ar daļu Jelgavas komandas biedru spēlēju kopā arī tagad, un, manuprāt, tas ir ļoti labi, jo ar šiem puišiem esam labi saspēlējušies.

-Vai atceries kādu kuriozu? 

-Kuriozu ir bijis daudz, jo gan Jelgavas komandā, gan tagadējā spēlē puiši ar labu humora izjūtu. Patiesībā katru dienu ir kāds lielāks vai mazāks kuriozs, tāpēc vienu tādu īpašu izcelt ir grūti!

-Cik kopumā gadus pavadīji Jelgavā? 

-Jelgavas komandā sāku spēlēt 4 gadu vecumā, un līdz 13 gadiem tur arī spēlēju. Tātad sanāk, ka Jelgavā nospēlēju 9 gadus.

-Kur devies pēc tam? 

-Kad pabeidzu 6. klasi, tad devos uz Kanādu, kur strādāja mans tētis. Tur, protams, turpināju aktīvi spēlēt hokeju, piedalījos dažādos turnīros, apmeklēju hokeja nometnes. Spēlēju Toronto “Eagles” komandā. Tomēr dažādu apstākļu dēļ atgriezos Latvijā un kādu laiku turpināju spēlēt savā JLSS komandā, bet nu jau otro gadu spēlēju SK “Rīga” komandas sastāvā.

-Kāds līmenis bija Kanādā salīdzinājumā ar Latviju? 

-Līmenis Kanādā nenoliedzami ir augstāks kā pie mums! Tur bērniem ir arī pavisam citādāka, daudz nopietnāka, attieksme pret hokeju. Protams, arī Latvijā ir bērni, kas nopietni attiecas pret hokeju un domā savu dzīvi ar to saistīt, bet varbūt tāpēc, ka Latvija ir maza zeme, šādu bērnu nav ļoti daudz, taču Kanādā bērnu, kas spēlē hokeju, ir daudz. Hokejs Kanādā ir sports nr.1, un tam tiek veltīta pienācīga uzmanība.

-Kāda bija komanda? 

-Tā bija augsta līmeņa komanda, kurā valdīja teicama atmosfēra. Puiši mani uzņēma ļoti labi, līdz ar to attiecības ar komadas biedriem arī izveidojās ļoti labas, neskatoties uz to, ka biju vienīgais spēlētājs no ārzemēm. Ar dažiem Kanādas komandas biedriem joprojām sazinos. Treneri bija stingri un prasīgi, bet man tas neradīja nekādas problēmas, jo visas viņu prasības bija pamatotas un es ar to izpildi labi tiku galā.

-Ko vari teikt par savu sniegumu Kanādā?

-Kopumā savu sniegumu Kanādā vērtēju pozitīvi. Kaut arī tur nebiju ilgu laiku, tomēr domāju, ka paspēju sevi parādīt no vislabākās puses. Denijs RomanovskisEs savas spējas pierādīju gan nometnēs, gan turnīros, kuros paspēju piedalīties. Man bija iespēja pat 2 nedēļas trenēties pie NHL vārtsargu trenera Džima Bedarda (Detroitas “Red Wings” vārtsargu treneris). Mani Kanādā pamanīja, un bija arī vairāki piedāvājumi spēlēt kādā no stiprākas līgas komandām, bet tā kā nācās atgriezties Latvijā, tad nekas no tā visa diemžēl neiznāca.

-Kāpēc atgriezies Latvijā? 

-Aizbraukšana uz Kanādu bija manu vecāku lēmums,un arī atgriešanās bija viņu lēmums. Tā kā tajā laikā man bija tikai 14 gadi, tad, protams, es viens nepaliku Kanādā, bet atgriezos. Tāds bija ģimenes lēmums.

-Vai nākotnē ir plāni braukt atpakaļ uz Kanādu? 

-Atbildēt uz šo jautājumu ir grūti, jo plānu ir daudz un dažādi. Kas zin, varbūt kādreiz uzspēlēšu arī kādā Kanādas komandā. Patiesībā tādus ļoti tālus plānus nekaļu. Ir jāpabeidz šī sezona un jādomā par nākamo, bet, kas būs vēl vēlāk, to parādīs laiks!

-Kur devies pēc atgriešanās dzimtenē? 

-Kad atgriezos dzimtenē, bija sezonas vidus, tāpēc pievienojos savai iepriekšējai JLSS 97 komandai un sezonu pabeidzu, spēlējot tajā. Kad sezona beidzās, ar vecākiem nolēmām, ka ir kaut kas jāmaina, jo Jelgavā īsti neredzējām izaugsmes iespējas. Izpētot visus variantus, izlēmām par labu SK RĪGA, jo šī komanda plānoja piedalīties St.Pēterburgas atklātajā čempionātā, un tā būtu ļoti vērtīga pieredze. Arī izaugsmes iespējas šajā komandā likās daudz lielākas.

-Kāda bija atlase specklasei? 

-Atlase specklasei bija labi noorganizēta. Katram kandidātam kā atpazīšanas zīme bija iedots krekls ar numuru. Uz ledus bija divi treneri, kuri visu skatījās, vērtēja un pierakstīja. Mūs arī filmēja, lai vieglāk izvērtēt jauno spēlētāju sniegumu. Diemžēl par atlases nometnēm neko pastāstīt nevarēšu, jo tajā laikā biju Zviedrijā hokeja nometnē un pēc tam piedalījos Rīgā Tretjaka nometnē.Denijs Romanovskis

-Ko atceries no savas pirmās sezonas šajā komandā? 

-Pirmās sezonas sākumu SK Rīga nevarētu nosaukt par vieglu, jo jauna bija ne tikai komanda, bet biju tātad arī mainījis skolu un dzīvesvietu, taču ātri pie visa pieradu, un tad jau vairs nebija nekādu problēmu. Ar komandas biedriem ātri saspēlējamies. Kā jau minēju, šajā komandā spēlēju kopā ar daļu JLSS komandas spēlētāju, tāpēc arī bija vieglāk. Tāpat daļu puišu pazinu no iepriekšējām sezonām, kad bijām spēlējuši LHF Bērnu un jaunatnes čempionātā. Protams, tajā laikā bijām pretinieku komandās, bet tas nemaz netraucēja spēlēt arī vienā komandā. Sezona aizritēja veiksmīgi (2. vieta Krievijā, 1. vieta Latvijā), tāpēc arī emocijas lielākoties bija pozitīvas.

-Kas tev visvairāk palika atmiņā no tās sezonas? 

-Tā kā tas bija pārmaiņu laiks, tad, protams, atmiņā palicis daudz kas, bet laikam nozīmīgākās atmiņas saistītas ar komandas gūtajiem panākumiem – 1. vietu Latvijā savā vecuma grupā un 2. vietu Krievijā. Tāpat diezgan spilgti atceros garos braucienus uz St.Pēterburgas spēlēm. Arī iepriekš biju devies uz spēlēm Krievijā, bet tad mēs braucām ar vilcienu, taču uz St. Pēterburgu braucām ar autobusu. Brauciens ilga 12 stundas, un ar autobusu tik ilgu braucienu pieredzēju pirmo reizi. Tas, protams, bija nogurdinošs, bet tajā pat laikā jautrs un atmiņā paliekošs.

-Kādi ir treneri? 

-Manuprāt, treneri ir profesionāli – stingri un prasīgi. Prasības ir pamatotas un arī izpildāmas. Treneriem ir laba humora izjūta, viņi paši prot pajokot un saprot arī mūsu humoru. Šo divu gadu laikā treniņu process īpaši nav mainījies, un es domāju, ka tam nav jāmainās, jo rezultāti ir ļoti labi. Šo gadu vislielākais ieguvums ir lielā spēļu pieredze.

-Vai zini, kas būs tālāk ar specklasi? 

-Uz šo jautājumu es atbildēt nevaru, jo nezinu. Domāju tā veiksmīgi turpinās savu darbību, un, vai es turpināšu tajā spēlēt, to rādīs laiks.

-Ko vari pateikt par Latvijas U-18 čempionātu? 

-Par Latvijas U-18 čempionātu nevaru teikt nekā slikta, lai gan jāatzīst, ka te komandas ir nedaudz zemākā līmenī kā St. Pēterburgas līgā Denijs Romanovskisspēlējošās. Jā, esmu 97. gada spēlētājs, bet nejūtu, ka tas būtu šķērslis, lai labi spēlētu gan ar, gan pret tiem, kuri ir 2 gadus par mani vecāki. U-18 līgā, manuprāt, visas komandas ir diezgan vienādā līmenī un nevar tā īpaši kādu izcelt vai noniecināt. Pirms katras spēles, neskatoties uz to, kura komanda un kuri spēlētāji būs pretiniekos, noskaņojos vienādi. Uz laukuma pretinieki paliek pretinieki, pret kuriem ir jācīnās, un savējie ir savējie, ar kuriem kopā jāparāda vislabākā spēle.

-Vai esi saņēmis uzaicinājumus uz izlasi, savā vecuma grupā? 

-Manā vecuma grupā oficiālas izlases, kura regulāri trenētos un aizvadītu spēles, nav, tāpēc arī uzaicinājumu neesmu saņēmis. Katru gadu spēlēju Select turnīros, tāpēc varu teikt, ka Latviju tajos savā vecuma grupā pārstāvu vienmēr.

-Vai ir kādi turnīri, kur šosezon ar specklasi piedalīsieties? 

-Šajā sezonā vēl priekšā ir “Riga Cup” turnīrs tepat Rīgā, vēl arī dosimies uz turnīru Čehijā. Kā arī vēl nav skaidru ziņu par Select turnīru…

-Kādi ir tavi plāni nākošai sezonai? 

-Vēl jau nav beigusies šī sezona, lai runātu par nākamo sezonu. Šādi tādi plāni ir, bet nevar tos skaļi izpaust, citādi nekas var nesanākt! Tā, ka laiks rādīs..

-Ko tu vēlies sasniegt hokejā? 

-Hokejā, protams, vēlos sasniegt pēc iespējas vairāk, tāpēc šobrīd visa mana dzīve ir pakārtota šim sporta veidam. Katra jaunā hokejista sapnis ir būt izcilam spēles laukumā, kļūt par valsts izlases spēlētāju, kā arī sasniegt kaut ko aiz Latvijas robežām. Arī mans mērķis ir kļūt par ļoti labu hokeja vārtsargu. Tā kā esmu diezgan mērķtiecīgs, tad domāju, ka sevi pierādīšu un savus mērķus hokejā sasniegšu.

-Vai tev ir kāds pirms spēles rituāls? 

-Zinu, ka ir hokejisti, kuri pirms spēlēm ievēro dažādus rituālus. Man tāda izteikta rituāla, kā, piemēram, uzvilkt labās kājas zeķi vispirms, nav. Nezinu, vai to var saukt par rituālu, bet, kopš spēlēju SK Rīga, mēs ar komandas biedru Artjomu pirms iemetiena nosaucam savu dzimšanas datumu (24.02.97.), jo abi esam dzimuši vienā dienā. Datumu nosaucam pa cipariem un sasitamies ar ķiverēm, tā cerot uz veiksmi ne tikai sev, bet visai komandai.

-Ko tu dari brīvajā laikā? 

-Mans hobijs nenoliedzami ir hokejs, bet, ja nu to uzskatām par darbu, tad jebkurā gadījumā mani hobiji ir saistīti ar sportu. Brīvajā laikā labprāt uzspēlēju futbolu, volejbolu. Labprāt apmeklēju MMA treniņus, un tas ir kaut kas tāds, kas man ļoti patīk.

http://www.fhspb.ru/TournamentPlayer.aspx?TournamentID=329&TeamID=bc4667f7-cb48-43ef-97e3-b2421cae261d&PlayerID=68ec1fd7-b8e0-4082-8585-26988d4bf811, http://www.lhf.lv/denijs_romanovskis,   http://www.draugiem.lv/user/541894/

Komentāri
  1. petrovich27 says:

    Paldies. Bija interesanti lasīt.

  2. Anonīms says:

    malacis lai viss izdodaas:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s